LFK VĒSTURE

LFK dibināšana un institucionālā piederība

Latviešu folkloras krātuve (LFK) ir dibināta 1924. gada 2. decembrī un ir uzskatāma par senāko akadēmisko pētniecības iestādi Latvijas Republikā.

LFK izveidošanā un dibināšanā liela nozīme bija folkloristes un skolotājas Annas Bērzkalnes (1891–1956) ierosmei un uzņēmībai. Sākotnēji LFK bija LR Izglītības ministrijas Pieminekļu valdes struktūrvienība. Dibināšanas pavēli un LFK noteikumus parakstīja toreizējais izglītības ministrs, folklorists Kārlis Straubergs. LFK pārraudzīja īpaša kolēģija, kuru vadīja valodnieks prof. Jānis Endzelīns.

Tā kā Anna Bērzkalne bija pazīstamā vēsturiski ģeogrāfiskās skolas pārstāvja Valtera Andersona skolniece, LFK izveidē tika izmantoti starptautiski atzīti principi — Igaunijas, Somijas, Dānijas, Vācijas folkloras arhīvu darbā uzkrātā pieredze.

Savas pastāvēšanas laikā LFK vairākkārt mainīts nosaukums, atrašanās vieta un institucionālā piederība:

no 1924. līdz 1944. gadam — Latviešu folkloras krātuve (pakļauta LR Izglītības ministrijai);
no 1945. līdz 1950. gadam — Folkloras institūts (sākotnēji pie Latvijas Universitātes, Zinātņu akadēmijas sastāvā no 1946. gada);
no 1950. līdz 1956. gadam LZA Etnogrāfijas un folkloras institūts;
no 1956. līdz 1992. gadam — Valodas un literatūras institūta Folkloras sektors (Folkloras daļa);
kopš 1992. gadā Latviešu folkloras krātuve atguva savu vēsturisko nosaukumu un kļuva par Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LFMI) struktūrvienību,
līdz 1999. gadam — kā LFMI struktūrvienība tā atradās Latvijas Zinātņu akadēmijas sastāvā,
no 1999. līdz 2006. gadam — LFMI bija Latvijas Universitātes institūts, bet
kopš 2006. gada — Literatūras, folkloras un mākslas institūts ir Latvijas Universitātes aģentūra.

Latviešu folkloras krātuve savas pastāvēšanas laikā ir atradusies dažādās ievērojamās Rīgas ēkās — Rīgas pilī, “Kaķu mājā”, kā arī citās ēkās.

LFK pirmās desmitgades

LFK reāli sāka darboties 1925. gada 3. septembrī, uzsākot ienākušo materiālu reģistrāciju. Jau pirmajos mēnešos tika diezgan daudz panākts folkloras vākšanā, kā to var secināt no 1925. gadā iznākušā LFK informācijas bukleta. Pirmos materiālu krājumus LFK nodeva:

Pieminekļu valde [891],
Barona biedrība [Bb1–Bb49],
J. Endzelīns [51a],
E. Brastiņš [50],
H. Riekstiņš [55].

Pirmais sagatavotais zinātniskais darbs bija “Latvju Dainu” (LD) mitoloģisko jēdzienu rādītājs. To veica Ernests Brastiņš 1926. gada beigās, saņemot Ls 80 par 4 stundu darba dienu. 1926. gadā ar LU studentu palīdzību uzsāka daudz plašāku un nozīmīgāku darbu — LD vārdšķiru rādītāju, kas ļautu gan pētīt tautas dziesmu valodu, gan atrast dziesmas pēc vārdu formām, tomēr pabeigts tika tikai lietvārdu rādītājs. Šo darbu finansēja Kultūras fonds. Tika darīti arī citi darbi.

Rakstnieks Pēteris Ērmanis noteica ziņģu autorus, savukārt komponists Emilis Melngailis papildināja melodiju krājumu. Izsūtot aptaujas lapas, tika vākti un iesūtīti folkloras materiāli. Visbiežāk (un visvairāk) iesūtīja skolotāju mudinātie skolēni. Presē LFK regulāri pateicās labākajiem folkloras vācējiem, apbalvoja tos ar vērtīgām grāmatām. Materiālus iesūtīja gan individuāli vācēji, gan skolas, augstskolas un dažādas organizācijas. LFK centās iegūt arī senus, agrāk izveidotus manuskriptus, “Latvju Dainu” oriģinālus. Toreizējās studentes Edītes Hauzenbergas vadībā LFK vāca apvidvārdus un pēc Annas Bērzkalnes ierosmes — arī vietvārdus.

Visiem rokrakstu materiāliem bija nepieciešamas kopijas, lai tos varētu lietot, nebojājot oriģinālu. Tā kā kopēšanas iekārtu tajā laikā nebija, pēc iespējas tika izgatavoti trīs mašīnraksta noraksti, kurus kārtoja dažādos katalogos (piemēram, teiku katalogā) un drošības labad glabāja atsevišķās telpās. Vēl tagad LFK ir saglabājusies tajā laikā iegādātā rakstāmmašīna.
1929. gadā iznāca pirmā LFK grāmatiņa — izlase “Teikas par Dievu” Annas Bērzkalnes kārtojumā. Tas bija plašas izdevumu sērijas aizsākums. Kopš dibināšanas līdz II pasaules karam LFK izdeva 28 grāmatas, kas apkopotas trīs sērijās:

A sērijā izdeva materiālu krājumus, kuru kārtošanā piedalījās LFK darbinieki;
B sērijā ietilpa zinātniski apcerējumi un tematiski sakārtoti materiālu krājumi, kuru autori bija paši vācēji, galvenokārt skolotāji;
C sērijā sāka izdot melodiju krājumus.

Visas šīs grāmatas pieejamas LFK bibliotēkā.

1929. gada aprīlī politisku intrigu rezultātā A. Bērzkalne tika atbrīvota no LFK pārzines pienākumiem. No 1929. gada 1. maija līdz 1944. gada l. septembrim, kad LFK formāli savu pastāvēšanu beidza, tās pārzinis bija agrākais izglītības ministrs, klasiskās filoloģijas speciālists prof. Kārlis Straubergs.
LFK aktīvi nodarbojās ar materiālu vākšanu. Lai arī sākotnēji tā izmantoja vietējos vācējus, kas savākto iesūtīja, LFK pirms Otrā pasaules kara organizēja arī divas ekspedīcijas — 1931. gadā uz Kuršu kāpu (1933. gadā iznāca arī grāmatiņa ar savākto materiālu — B2) un 1943. gadā uz dažādām Latvijas vietām.

1940. gadā un vēlāk — Otrā pasaules kara gados — krātuvē nonāca Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas materiāli, A. Lerha-Puškaiša pasaku izdevuma VII sējuma 2. daļas manuskripts (to 2001. gadā, simt gadu pēc sakārtošanas izdeva LFK un izdevniecība “Atēna”) un K. Barona Latvju Dainu manuskripts — Dainu skapis. Līdz 1945. gada maijam LFK bija reģistrētas 2 308 348 folkloras vienības. Karam atkal tuvojoties Rīgai, daļa materiālu tika noglabāti divu banku seifos (Hipotēku bankas ēkā Jēkaba ielā, ko vēl aizvien izmanto Nacionālā bibliotēka, otrā bankas ēkā Pils ielā 23 tagad atrodas SEB banka), vairums rokrakstu un Dainu skapja mikrofilmu tika aizvesti uz Džūksti un noglabāti tur. Iecere par materiālu pārvešanu uz Zviedriju netika īstenota.

Pēc Otrā pasaules kara

1945. gadā astoņas LFK darbinieces (arī Anna Bērzkalne) turpināja darbu Folkloras institūtā, kas bija Latvijas Valsts universitātes struktūrvienība. 1946. gadā, nodibinoties Zinātņu akadēmijai, institūts ar visiem LFK fondiem tika iekļauts akadēmijas sistēmā.

Pēc kara galvenais materiālu vākšanas veids bija ekspedīcijas (2004. gadā notika 50. ekspedīcija), kurās no visas Latvijas savākts ap 300 000 folkloras vienību. Vākšanas procesā pamazām ienāca tehnika — gan fotoaparāti, dodot iespēju saglabāt teicēju un to videsattēlus, gan magnetofoni, dokumentējot skaņas materiālu.

Izziņai:

Noteikumi par Latviešu folkloras krātuvi. “Valdības Vēstnesis” Nr. 274, 02.12.1924.

Latviešu folkloras krātuve. Informācijas buklets. Rīga, 1925.

Pēdējo reizi labots: 21.04.2016 12:31:00