Folkloras
kustība
Latvijā

Pirmie Daugavas svētki 1979. gada 5. augustā Daugavas muzejā bija ne vien atspēriena punkts folkloras kustības agrīnajā vēsturē, bet arī ietekmēja attieksmju veidošanos plašākā sabiedrībā, nostiprinot priekšstatu par folkloru un tās lietojumu kā vienu no kultūras opozīcijas izpausmes veidiem. Daugavas muzejs Doles salā tika dibināts 1969. gadā, lai saglabātu Daugavas ielejas kultūras mantojumu, īpaši Rīgas HES applūdinātajās teritorijās. Doles salas ģeogrāfiskā nošķirtība, kā arī muzeja salīdzinoši marginālais statuss jau pirms pirmajiem Daugavas svētkiem bija muzejam piesaistījuši ārpus dominējošās kultūras esošu radošo personību uzmanību, un muzejā tika rīkotas izstādes, kurām Rīgā atļauja netika dota.

Ideja par svētku organizēšanu radās pēc tam, kad muzeja darbiniece Lilita Vanaga bija savākusi plašu materiālu klāstu par Daugavu latviešu folklorā. Muzeja direktore Daina Lasmane iesaistīja dzejnieku Knutu Skujenieku, kurš 1969. gadā bija atgriezies no ieslodzījuma Mordovijā, pasākumu režisoru Uģi Brikmani, mūzikas folkloristu Vili Bendorfu un citas tā laika radošās personības. Tā tapa pasākums, kas daudziem klātesošajiem palicis atmiņā ar nepieredzētu emocionālo pacēlumu, kopības izjūtu un īpašo folkloras skanējumu folkloras kopas “Skandinieki” izpildījumā. Pirmo Daugavas svētku repertuāru veidoja arī Valmieras teātra aktieri, koris “Tēvzeme” ar diriģentu Haraldu Medni un Ausmas Drulles diriģētais koris “Madara”. Tomēr tā laika muzeja direktore Daina Lasmane izceļ īpašo noskaņu, ko radīja folkloras klātbūtne pasākumā.

Ne uzreiz, bet pakāpeniski folkloras kustībā veidojās jauna izpratne par tautas mūzikas izpildīšanu. To rosināja dažādas ietekmes un idejas, avotu pieejamība vai, gluži otrādi, nepieejamība, atšķirīga mūzikas pieredze un izglītība, kā arī autoritāšu un ekspertu paraugs vai viedoklis. Centrālā stilu veidojošā ideja bija autentiskums, un izpratne par to varēja būt dažāda. Uz to tiecās, mācoties no teicējiem vai etnogrāfiskajiem ansambļiem (vecākās paaudzes tradicionālās kultūras zinātājiem lauku reģionos, īpaši Kurzemē un Latgalē), mēģinot atbrīvoties no akadēmiskās mūzikas ietekmēm dziedāšanā, instrumentārijā vai aranžējumu veidošanā, meklējot nošu izdevumos senāko tradicionālās mūzikas slāni, atsakoties no teatrāliem priekšnesumiem vai sastāšanās rindā uz skatuves, iesaistot publiku, mācoties un mācot rotaļas un dančus, svinot tradicionālos svētkus, izceļot tradicionālās kultūras rituālo pusi, meklējot zināšanas par etnogrāfiju un vēsturi, veidojot folkloras ietekmētu dzīvesveidu. Folkloras kustības stila attīstību būtiski ietekmējis arī uzskats, ka folkloru var izpildīt un praktizēt pareizi vai nepareizi.

Folkloras kustības sākuma posmā notika pakāpeniska atteikšanās no modernizētajiem instrumentiem un populārās mūzikas ietekmētām muzicēšanas formām, tā vietā tika ieviesti atjaunotie instrumenti un aktualizēts gan dziedāšanas un dejošanas pavadījums, gan tīri instrumentāla muzicēšana. Diezgan ierobežotie instrumentu atjaunošanai nepieciešamie resursi veicināja eksperimentēšanu gan gatavošanas, gan arī spēlēšanas jomā, liela nozīme šajā procesā bija personībām, viņu muzikālajai pieredzei un intuīcijai. Diezgan ierasta, īpaši mazos ansambļos, kļuva koklēšana dziedāšanas pavadījumam. Suitu koklētāja Jāņa Poriķa “atklāšana” deva iespēju pārmantot viņa spēles veidu, kā arī izcēla Kurzemes kokļu nozīmi. Latgaliešu izcelsmes folkloras kustības dalībnieki aktualizēja Latgales kokles, kas jau 80. gadu pirmajā pusē kļuva par vairāk spēlēto kokļu veidu. No tradicionālā vienstīdža tika izveidota divstīgu ģīga, ko izmantoja dziedāšanas pavadījumam, īpaši izceļot burdona toni. Par dziedāšanu pavadošu instrumentu kļuva arī vargāns, galvenokārt sava arhaiskuma sajūtu pastiprinošā skanējuma dēļ.

Lai arī deju pavadīšanai visbiežāk tika izmantots akordeons un/vai vijole, dūdu spēles atjaunošana ļāva nostiprināties vijoles un dūdu kopspēlei apvienojumā ar bungām, velna bungu vai citām perkusijām. Klabekļu un grabekļu izgatavošanas un spēles vienkāršība, kā arī aicinājums visiem iesaistīties nereti radīja pārspīlējumus šo instrumentu lietošanā ne tikai deju, bet jo sevišķi dziesmu pavadījumam. Kopumā mūzikas instrumentu atdzimšana atbalstīja folkloras kustības virsuzdevumu – pretošanos padomju okupācijai un tās ieviestajām kultūras formām. Nereti tika aktualizēta ideja par senākajiem kā vērtīgākajiem instrumentiem pat tad, ja to muzikālās iespējas bija niecīgas salīdzinājumā ar jaunākiem. Arī instrumentu vienkāršība un iespēja tos pagatavot pašiem samazināja valsts institūciju nozīmi un vairāk ļāva izpausties personībām. Dziesmotās revolūcijas laikā tādi instrumenti kā kokles un dūdas ieguva nacionāla simbola nozīmi.

Folkloras kustībā veidojās arī jauna vizualitāte, kas apvienoja priekšstatus par tradicionālo kultūru ar tā laikmeta izpratni un praktiskajām iespējām, kā arī ietekmēm no citiem sociālajiem strāvojumiem, piemēram, hipiju kustības. Īpaša loma vizualitātes veidošanā bija apģērbam. Sasaucoties ar vienu no kustības būtiskākajiem mērķiem – pievērsties autentiskai folklorai un latviešu kultūrai iepretim padomju režīma kultivētajai teatrālajai skatuves estētikai ar unificētiem tērpiem, mākslīgām bizēm un kičā pārvērstu tautiskumu –, kustības dalībnieki tiecās veidot savu individuālo vizuālo tēlu.

Pirmos folkloras pasākumus rīkoja Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas A. Upīša Valodas un literatūras institūts, Latvijas PSR Rakstnieku savienība un Latvijas Padomju Komponistu savienība Latvijas PSR Kultūras ministrijas pārraudzībā. 1980. un 1981. gadā vērienīgus folkloras svētkus kā savus augstskolas absolvēšanas diplomdarbus rīkoja Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas kultūrizglītības nodaļas studentes Zoja Kļujeva (vēlāk Heimrāte) (Muzeju dienā un gadatirgū Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā 1980. gada maijā un jūnijā), Monika Praņevska (vēlāk Livdāne) (Folkloras svētki Preiļos 1980. gada 29.–30. augustā) un Liāna Ose (Tautas mūzikas un folkloras svētki Ogrē 1981. gada 30.–31. maijā). Citi sākuma gadu lielākie notikumi bija Jurjānu Andreja 125. jubilejas svinības Rīgā 1981. gadā un republikas pirmās etnogrāfisko un folkloras ansambļu skates noslēguma koncerts un salidojums Aizputē 1982. gada 25. jūlijā. 80. gadu gaitā par galveno folkloras pasākumu rīkotāju kļuva E. Melngaiļa Tautas mākslas un kultūras izglītības darba zinātniski metodiskais centrs.

Folkloras draugu kopa “Skandinieki” jau 1978. gadā piedalījās Rīgas Kirova rajona vokālo ansambļu skatē, ko atzinīgi novērtēja rajona virsdiriģenti Edgars Račevskis un Pauls Kvelde. Valda Muktupāvela izveidotais trio ar latviešu un citu tautu dziesmām piedalījās Latvijas Valsts universitātes 1978./1979. mācību gada mākslinieciskās pašdarbības skatē, iegūdami augstāko atzinību. 1979. gadā “Skandinieki” jau tika uzaicināti piedalīties lielajā Latvijas mēroga vokālo ansambļu skatē, bet jau 1980. gada martā notika tautas instrumentu, etnogrāfisko un folkloras ansambļu Latvijas skate Rīgā, kurā viņi piedalījās ar ķekatu dziesmām un rotaļām. 1982. gadā notika pirmā republikas folkloras ansambļu skate ar noslēguma salidojumu Aizputē. Otrais folkloras kopu salidojums notika 1987. gadā Turaidas Dainu kalnā.

1973. gadā Dziesmu svētku programmā pirmo reizi tika ieļauts Tautas mūzikas koncerts, kas togad un arī turpmāk notika Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Lai arī tolaik koncertā skanēja latviešu tautasdziesmu apdares koncertkokļu, koru, vokālo ansambļu vai tautas instrumentu orķestru priekšnesumos, kopš 1980. gada svētkiem koncertiem pievienojās arī jaundibinātie folkloras ansambļi. 1985. gada Dziesmu svētku dalībnieku vidū jau minēti 12 etnogrāfiskie ansambļi un lauku kapelas, kas apliecina folkloras nozares iekļaušanu valsts amatiermākslas sistēmā. 1990. gada svētku programmā folkloras pasākumu ir ļoti daudz un folkloras ansambļi ir izdalīti kā atsevišķa svētku dalībnieku kategorija. Tautas mūzikas koncerti, sadziedāšanās un sadancošanās notika Turaidas Dainu kalnā, Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, 11. Novembra krastmalā un LU Lielajā aulā.

Spītējot padomju režīma praksei kontrolēt visu kultūras darbību, izmantojot publisku pasākumu cenzēšanas mehānismu (programmu apstiprināšanu), folkloras kustības dalībnieki attīstīja veidus, kā to apiet vai mazināt kontroles ietekmi vispār. Attiecībā uz koncertu kā oficiāli apstiprināto publiskās kultūrkomunikācijas veidu bija vairāki paņēmieni koncerta pārveidošanai par neformālu pasākumu: afišās koncerta vietā tika lietoti tematiski apzīmējumi “Vakarēšana”, “Linu talka”, “Krustabas” un tamlīdzīgi. Kopu dalībnieki brīvi komunicēja ar auditoriju, komentēja par dziesmām, to teicējiem, kontekstu. Apstiprinātajai koncerta programmai nereti izveidojās turpinājums, sadziedoties vai sadancojoties ar auditoriju. Robeža starp izpildītājiem un auditoriju tika nojaukta, uzaicinot klātesošos dziedāt līdzi vai arī dejot pirms tam nodemonstrētos dejas soļus. Vēl svarīgāk bija censties pēc iespējas praktizēt apgūto folkloru tās oriģinālajā kontekstā: šūpļa dziesmas – sava mazuļa aizmidzināšanai, apdziedāšanos – kāzās, līgotnes – Jāņos, talku balsu – pie nopļauta rudzu lauka. Nereti notika pulcēšanās mājās uz kopīgu padziedāšanu vai saspēlēšanos, tādējādi iezīmējot savu telpu kā nepadomju.

20. gs. 80. gados folkloras vākšanā iesaistījās gan individuāli pierakstītāji, gan folkloras interesentu grupas. Bieži vien tie bija folkloras kustības praktiķi – studenti, mūziķi un folkloras kopu vadītāji un dalībnieki, piemēram, Helmī un Dainis Stalti, Artis Kumsārs, Iveta Tāle, Valdis Muktupāvels, Ilga Reizniece, Mārtiņš Boiko un citi. Folkloras vākšanu folkloras kustības dalībnieku vidū veicināja galvenokārt divi iemesli. Pirmkārt, tā bija vēlme tuvoties latviskās identitātes pamatiem un avotiem nepastarpināti – iepazīties ar teicējiem un pieredzēt folkloras izpildījumu klātesot. Otrkārt, padomju gados Latviešu folkloras krātuve (80. gados – LPSR ZA VLI Folkloras nodaļa), kas bija galvenā folkloras vākšanas un pētniecības iestāde, bija spiesta pārstāvēt padomju varas oficiālo pozīciju, tādējādi piekļuve folkloras materiāliem dažkārt bija ierobežota un komunikācija folkloras kustības dalībniekiem ar institūta vadību ne vienmēr abpusēji saprotoša. Domājams, folkloras vākšanu folkloras kustības dalībnieku vidū rosināja arī ikgadējo krātuves ekspedīciju pārtraukums 1981.–1985. gadā. LFK folkloru pierakstīja, lai to saglabātu, akadēmiski pētītu un publicētu, taču folkloras kustības dalībnieki izzināja un apguva tradīcijas un tautas mūziku, galvenokārt, lai to praktizētu, bagātinot savu un domubiedru garīgo pasauli un muzikālo repertuāru.

Folkloras ieskaņojumus oficiāli Latvijā producēja un skaņuplatēs izdeva tikai Rīgas skaņu ierakstu un skaņu plašu fabrika “Melodija”. Pirmā folkloras ierakstu skaņuplate tika izdota 1981. gadā – “Latviešu folklora: Alsunga”, aizsākot etnogrāfisko ansambļu un individuālo izpildītāju repertuāra publicējumus sērijā “Latviešu folklora”. Sēriju aizsāka komponists Edmunds Goldšteins, “Melodija” mākslinieciskais vadītājs Aleksandrs Grīva, skaņu režisors un muzikologs Jāzeps Kulbergs un muzikologs Viesturs Vītoliņš. Sērijā kopumā tika izdotas septiņas skaņu plates ar novadu folkloru no Alsungas, Bārtas, Rikavas, Briežuciema, Rekavas, Aulejas, Saikavas, Piebalgas, Lazdonas, Ļaudonas u. c. vietām Latvijā. Papildus sērijā izdotajiem folkloras ierakstiem “Melodija” izdeva vēl trīs skaņuplates: “Lībiešu folklora” (1981), “Latviešu tautas instrumentālā mūzika” (1984) un antoloģiju “Latvijas PSR muzikālā folklora” (1986). Folkloras kopu repertuārs līdz 1991. gadam Latvijā tika ieskaņots piecās skaņuplatēs. Trīs no tām izdeva “Melodija”: “Senie balsi. Latviešu tautas instrumentālā mūzika” (1982, “Skandinieki”), “Divi duči rotaļu kopā ar “Skandiniekiem”” (1982) un “Folkloras ansamblis “Sendziesma”” (1983). Divas – “RiTonis”: “Latgolas dzīsmes. Latgales dziesmas” (1991) un “Folkloras kopas. Klinči. Savieši” (1991).

Folkloras kustībai pieņemoties spēkā, tās atspoguļojums medijos kļuva arvien jūtamāks. Savukārt dažādu tradicionālās kultūras aspektu klātbūtne kino, televīzijā vai radio bija svarīga kustības dalībnieku izglītībai, motivācijai, kā arī folkloriskās darbības prestižam. Daudzas etnogrāfiskas filmas 70.–80. gados uzņēma Ervīns Vēveris, dokumentējot zūdošus amatus, prasmes, lauku dzīves ainas un citas etnogrāfiski nozīmīgas lietas. Diemžēl šīs filmas daudz izrādītas netika. Sava veida apvērsumu domāšanā radīja Anša Epnera un igauņu mākslinieka Teņa Vinta “Lielvārdes josta” (1980), rosinot dziļāk ielūkoties zīmju pasaulē un, plašāk, arhaiskajā kultūrā. 80. gados iezīmējās vesela kinodokumentālistu plejāde – Andris Slapiņš, Rodrigo Rikards, Dzintars Liepiņš, Maruta Jurjāne un citi, kas pievērsās gan tradicionālās kultūras nesējiem un viņu mantojumam, gan arī folkloras kustībai nozīmīgām tēmām. Viņu filmas un televīzijas raidījumi sasniedza diezgan plašu auditoriju. Radiofonā nereti tika pārraidīti folkloras kopu ieraksti. 80. gadu otrajā pusē sākās regulāri folklorai veltīti raidījumi, arī Daiņa Stalta “No tautas krātā dziesmu pūra”.

Trūkstot tradicionālās kultūras tiešai pārmantošanai, folkloras kustības dalībniekiem ļoti svarīga bija izglītošanās. Agri vai vēlu katra folkloras kopa kļuva par domubiedru pulciņu, kur katrs dalījās ar savām zināšanām. Tomēr ar to bija par maz, lai dziļāk apgūtu tradīcijas. Spontāni veidojās neformālas izglītības struktūras, arī viena no sākuma posmā svarīgākajām – Folkloras draugu klubs, kam sanākšanas parasti bija ik mēneša 21. dienā Brīvdabas muzejā. Kādu laiku kopš 1986. gada janvāra līdzīgi darbojās Rakstnieku savienībā izveidotā Folkloras padome. Savs interesentu loks pulcējās uz Mākslas darbinieku nama Kultūras Tautas universitātes Folkloras fakultātes nodarbībām. Savā ziņā neparasts bija Izglītības ministrijas pasūtījums Rīgas Kinostudijai veidot filmu par latviešu folkloru vispārizglītojošām skolām, tā 1983. gadā tapa Andra Slapiņa un “Saviešu” kopdarbs “Gadskārtu dziesmas”. 80. gadu otrajā pusē folklorai vispārējā izglītībā pievērsās Imanta Ziedoņa iniciētā estētiskās audzināšanas pētnieku grupa L(V)U Pedagoģijas fakultātē, drīz tapa Baltās stundas ar folkloras skolotāju kursiem, vasaras nometnēm un bērnu un jauniešu festivālu “Pulkā eimu, pulkā teku”.

80. gadu pirmajā pusē Latvijā (arī Lietuvā) varēja manīt folkloras ansambļu ierobežošanas tendences. Tās varētu būt saistāmas ar PSRS Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja Jurija Andropova kļūšanu par Padomju Savienības Komunistiskās partijas ģenerālsekretāru 1982. gada novembrī. Latvijas presē 1981.–1984. gadā tika publicēti vairāki folkloras kustību kritizējoši raksti. Akadēmiskie un amatierfolkloristi 70.–80. gados piedzīvoja VDK (Valsts drošības komitejas) kratīšanas dzīvesvietās, atlaišanu no darba, publiskās darbības ierobežošanu, publiskus sarkastiskus komentārus, arī vervēšanu uz sadarbību. Tas būtiski iedragāja folkloras kustības dalībnieku saliedētību un savstarpējo uzticēšanos. Čekas darbības piemēram aicinām iepazīties ar kampaņu etnomuzikologa, toreizējā folkloras kopas “Savieši” vadītāja un Latvijas Valsts konservatorijas Mūzikas vēstures katedras vecākā laboranta Valda Muktupāvela ietekmēšanai.

Krišjāņa Barona 150. jubileja 1985. gada 31. oktobrī un tās ieskaņas pasākumi piecu gadu garumā – no 1981. gada sākuma – Latvijas PSR notika ar lielu vērienu. Jubileja bija augsta līmeņa pārresoru kultūrpolitikas plānošanas rezultāts. Par jubilejas norisēm atbildēja Republikāniskā Jubilejas komiteja, ko veidoja vairākas institūcijas: Latvijas PSR Kultūras ministrija, Latvijas Padomju Rakstnieku savienība, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts un J. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs. Piecgadē paveicamie uzdevumi bija: organizēt Krišjāņa Barona memoriālo dzīvokli, atklāt vairākus pieminekļus, izdot pētījumus par Baronu, publicēt piecus akadēmiskā izdevuma “Latviešu tautasdziesmas” sējumus, izgatavot jubilejas medaļu, pastmarkas un aploksnes.

Barona 150. gadskārtas svinības Latvijas kultūrvidei devušas tēlnieka Induļa Rankas Dainu kalnu Turaidā, Leas Davidovas-Medenes veidoto pieminekli Vērmanes dārzā Rīgā, Krišjāņa Barona muzeju, Andra Slapiņa un Rodrigo Rikarda dokumentālās filmas “Krišjānis Barons” (1984), Aivara Freimaņa spēlfilmu “Dzīvīte” (1989), koncertu pieredzi, literārus darbus, daudzas zinātniskas, populārzinātniskas un informatīvas preses publikācijas, dainu izlases, plakātu mākslas paraugus (Laimonis Šēnbergs, Miervaldis Polis), gleznas un grafikas, lietišķās mākslas izstādes. 150. jubilejas ģeogrāfija aptvēra ne tikai Latviju un Krieviju (Maskavā un Voroņežas apkaimē, kur Barons dzīvojis). Jubilejas komitejas iniciēti sarīkojumi notika arī Tartu, Stokholmā un Berlīnē (Humbolta Universitātē). Krājumā “Paliekamdziesma” (1987) apkopotas jubilejas gada norises un publikācijas. 1981. gadā, Valodas un literatūras institūta organizēta, aizsākās Krišjāņa Barona konference – ikgadējs tradicionālās kultūras izpētei veltīts akadēmisks forums. Konference sākumposmā dēvēta par folkloras pēcpusdienu un folkloras dienu. Tās scenārija pamatā bija no folkloras ekspedīciju zinātniskajām noslēguma sesijām aizgūtais pasākuma modelis: folkloristu priekšlasījumi, kam seko tautas mūzikas koncerts.

Pēc Otrā pasaules kara pastāvēja divas paralēlas latviešu preses pasaules – viena bija PSRS okupētā Latvija jeb Latvijas PSR, otru veidoja emigrējušie latvieši Rietumos. Tur tika uzturēta latvietības un neatkarīgas Latvijas ideja, to pārstāvot un popularizējot arī Rietumvalstu sabiedrībās un politikas veidotāju vidū. Saziņa ar Latvijas latviešiem bija apgrūtināta, tomēr tā notika, arī ar folkloras kustības dalībniekiem. Latvijas latviešiem Rietumvalstu sakari deva zināmu aizsardzību pret padomju varas kontroli un represijām. Rietumos jau 60. gados sāka veidoties tautas mūzikas vai folkloras ansambļi. Laika posmā līdz 1991. gadam tādu bija ap desmit. To darbība balstījās viņu pirmskara pieredzē, pieejamajos latviešu folkloras materiālos, kā arī impulsos no tautas mūzikas atdzimšanas kustībām Latvijā un citās pasaules valstīs abpus dzelzs priekškaram.