Friča Brīvzemnieka buramvārdu krājums

Aigars Lielbārdis, Dr. philol.

LU LFMI īstenotajā ERAF pēcdoktorantūras atbalsta projektā “Latviešu buramvārdu digitālais katalogs” ir uzsākta Friča Brīvzemnieka 1881. gada izdevuma “Latviešu etnogrāfiskie materiāli” (Материалы по этнографии латышскова племени, Maskava, 1881) digitalizācija un metadatu izveide LFK digitālajā arhīvā garamantas.lv. Šis izdevums latviešu folkloristikā nozīmīgs ar to, ka līdzās latviešu tautas mīklām un sakāmvārdiem pirmo reizi apkopoti, publicēti un zinātniski komentēti latviešu buramie vārdi – kopā 717 teksti, kas iedalīti 72 funkcionālās grupās – rozes vārdi, vīveļu vārdi, asins apturēšanai utt. Izdevumā teksti tika publicēti divās valodās – latviski un krieviski.

Krājuma materiālu vākšana aizsākās 1869. gada pavasarī, kad Fricis Brīvzemnieks ieradies no Maskavas gan kājām, gan zirga pajūgā apceļoja visu Latvijas teritoriju, pierakstot tautas dziesmas, pasakas, teikas un citas garamantas un aicinot arī citus to darīt. Satiktie ļaudis – mājskolotāji, saimnieki un vienkāršie zemnieki – turpmākos gadus piesūtīja F. Brīvzemniekam uz Maskavu folkloras materiālus, kas vēlāk tika publicēti Brīvzmnieka sakārtotā tautasdziesmu (1873), pasaku un teiku (1887) izdevumos un jau minētajā sakāmvārdu, parunu un buramvārdu krājumā (1881). Brīvzemnieka vāktie materiāli vēlāk arī nonāca Krišjāņa Barona “Latvju Dainās” (1849–1915, 6 sējumi) un Anša Lerha–Puškaiša sakārtotajās “Latviešu tautas teikās un pasakās” Krājumam ir 50 buramvārdu iesūtītāji, ražīgākie – Jānis Pločkalns, Reinis Alauns, J. Kungs. Buramvārdus iesūtīja arī viena no pirmajām latviešu literātēm – Minna Freimane. Savukārt Jāņa Pločkalna māte Anna centās palīdzēt savam dēlam savākt buramvārdus no apkārtējiem vārdotājiem. Tā kā nav pratusi rakstīt, tad tekstus iemācījās no galvas, ko vēlāk dēls pierakstīja. Taču viņa tik ļoti bija aizrāvusies ar garamantu vākšanu, ka 60 gados iemācījās rakstīt, lai pati varētu savāktos materiālus nosūtīt Brīvzemniekam uz Maskavu.

Krājums atstājis būtisku ietekmei gan uz latviešu buramvārdu pētniecību, gan arī uz tradīcijas attīstību plašā sabiedrībā. Liela daļa Brīvzemnieka publicēto tekstu 20. gs. 30.–40. gados skolēnu pierakstīti un pārrakstīti līdz ar skolu vākumiem nonāca Latviešu folkloras krātuvē. Vēl joprojām ir atrodami F. Brīvzemnieka 1881. gada publicējuma noraksti, kas tiek lietoti dziedināšanas praksē.

Izdevuma digitalizācija ļaus gan buramvārdu vācējus, gan arī buramvārdu tekstus iekļaut LFK digitālajā arhīvā garamantas, padarot pieejamus plašai sabiedrībai un atvieglojot meklēšanu, atlasi un salīdzināšanu, t.i. – zinātnisku izpēti.

Pētījums noris ERAF programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 1.1.1. specifiskā atbalsta mērķa "Palielināt Latvijas zinātnisko institūciju pētniecisko un inovatīvo kapacitāti un spēju piesaistīt ārējo finansējumu, ieguldot cilvēkresursos un infrastruktūrā" 1.1.1.2. pasākuma "Pēcdoktorantūras pētniecības atbalsts" ietvaros.

Pēdējo reizi labots: 31.01.2018 13:44:56