Vilmai Greblei – 115
Folkloristei, īstenai malēnietei Vilmai Greblei (7.06.1906.–25.02.1991.) pieminama ieapaļa gadskārta un 30 gadi, kopš viņas vairs nav mūsu vidū. Pa šo laiku zinātnē ienākusi jauna paaudze, kam noderīgi iepazīt savus priekšgājējus. Latviešu folkloras krātuvē, kuras nosaukuma atjaunošanu (1992) viņa nepiedzīvoja, nopietno tautasdziesmu un revolucionāro dziesmu pētnieci un folkloristikas bibliogrāfijas rakstītāju visi cieņpilni dēvēja tikai par Greblīti.
Viņas mūžs saistīts ar daudziem pārpratumiem jau pašā iesākumā – gan ar dzimšanas datumu, gan arī dzimto vietu. Vilma Vanda Luize dienasgaismu ieraudzīja 1906. gada 28. maijā (pēc jaunā stila) Valkas apriņķa Kalnciema pagasta Kalnmuižas Kapukrogā, 1925. gadā tā pārdēvēta par Kalncempju pagasta Kalnienu, bet šobrīd Kalniena pieder Stāmerienas pagastam pie Gulbenes novada, bet Kalncempji – Alūksnei. Pirmā raudzībniece bija mātesmāsa, kam uzticēja reģistrēt bērniņu, jo viņas ceļš veda gar baznīcu, piesakot vēlāk mācītājam jaundzimušo, bija aizmirsusi īsto datumu un nokļūdījusies par desmit dienām. Izziņu literatūrā mulsina senākais Kalnciema pagasta nosaukums, un saistībā ar Krišjāņa Barona 150. dzimšanas dienu Valdemārs Ancītis vairākkārt kļūmīgi pieminējis izcilo folkloristi kā zemgalieti Jelgavas un Dobeles laikrakstos.
Grebles vecākus Oto un Kristīni vecuma ziņā šķīra tikai pusgads, un viņi mūžībā aizgāja ar pusotra mēneša atstarpi, abi cēlušies Vecgulbenes pagastā. Tēvs bija galdnieks, stalta auguma, melnām, kuplām ūsām, valdonīgas dabas un plašas sirds cilvēks. Māmuļa sīciņa, gaiša rakstura, sirsnīgas dabas sieviete, kas četrus gadus mācījusies rokdarbus un vācu valodu Gulbenes Izabellas skolā. Šī skola labi raksturota Greblītes folkloras vākumos – katru pēcpusdienu 36 apķērīgas meitenes audušas, šuvušas, cakojušas Gulbenes muižas ļaudīm veļu, apģērbu, baltos darbus un savā starpā drīkstējušas sarunāties tikai vāciski (LFK 717, 583). Kristīne Greble sešpadsmit gadu laikā dzemdēja divpadsmit bērnus, no kuriem lieli izauga pieci dēli un piecas meitas. Tomēr dzimta Latvijā neturpinājās. Greblīte, godinot savas mātes piemiņu, ieteikusi kolēģiem Infantjeviem mazmeitu nosaukt par Tīnu, bet savam skolniekam Jurģim Skulmem meitu par Stīnu.
Tēvs nevēlēja saviem bērniem izglītību, un dēli rāvās prom no mājām, vecākie aizgāja strēlniekos – Vilhelms vadīja kara komisariātu un kopš 1925. gada bija Orehovozujevas pilsētas galva, Fridrihu nošāva Kolčaks 1919. gadā Vladivostokā. Vēl gadu iepriekš viņš bija atsūtījis uz mājām kartīti, kurā dziesmas "Ar kaujas saucieniem uz lūpām" rindas. Mazā Vilma šo pēdējo liecību no brāļa bija uzņēmusi kā novēlējumu savām nākotnes interesēm. Trešais brālis Aleksandrs aizgāja kopā ar lieliniekiem 1919. gadā un kļuva par ievērojamu čekistu, ko iznīcināja Staļins 1933. gadā, par to ziņoja arī Latvijas presē, kas nenāca par labu radiniekiem viņu darba dzīvē. Viņa meitiņas Regīnas adopciju māsas nespēja nokārtot, vēlāk jau pieaugusi viņa ciemojās pie vecmāmiņas. Jaunākais brālis Rūdolfs 1940. gadā aizgāja miličos un Otrajā pasaules karā, atgriežoties Latvijā, tika nāvīgi ievainots Latgalē pie Ozolmuižas. Mājās palikušais Oskars nomira jaunībā. Kaut brāļiem bija piecas atvases, tās izklīdušas Krievzemē vai pārkrievojušās. Varbūt tēva rakstura dēļ māsas nesteidzās dibināt ģimenes. No māsām tikai vecākā – Joanna bija precējusies, viņas dēls Vilis nomira vēl pirms mātes bez pēcnācējiem.
Vilma pēc Gulbenes pamatskolas beigšanas vārgās veselības dēļ kopā ar māsu Idu (1900) bija palaista uz Rīgu. Tā arī viņas nodzīvoja kopā visu mūžu, rūpējoties viena par otru. Idas daļā bija praktiskā dzīve un brīnišķīgie, no mātes apgūtie rokdarbi. Vilma mācījās Luža Bērziņa vadītajā Rīgas Skolotāju institūtā, kuru viņas klasesbiedri beidza 1927. gadā. Uz izlaidumu bija ieradies izglītības ministrs Rainis. Lai arī meitene slimības dēļ gadu bija atpalikusi no savējiem, viņa pēc pasākuma uzrakstīja sajūsmas un uzmundrinājuma pilnu vēstuli augstajam viesim, dzejnieks to pat pieminējis savā dienasgrāmatā. Vēlāk viņa arī iestājās Raiņa, t. i., sociāldemokrātu partijā. Institūta audzēkņu draudzība pastāvēja uz mūžu, ir saglabātas visas kartītes, kas sūtītas Vilmai uz tuberkulozes sanatoriju 1927. gadā. Viņa sarakstījās un uzturēja sakarus arī ar emigrējušajiem institūta audzēkņiem – Arturu Plaudi, Jāni Martinsonu, studiju biedriem – reliģiju pētnieku Haraldu Biezo, rakstnieku Mārtiņu Zīvertu. Viņa konsultēja čehu literatūrzinātnieku un tulkotāju Radegastu Paroleku par Pumpura "Lāčplēsi" un latviešu tautasdziesmām. Saviem ārzemju draugiem viņa sūtīja labākās latviešu grāmatas, sevišķi Zīvertam, par kura ierašanos Rīgā allaž vēstīja "sabojājies" Greblītes telefons. Arī kolēģu bērni tika regulāri apdāvināti ar grāmatiņām. Kādas vēstules uzmetumā jau 1956. gada 24. februārī viņa rakstīja saviem draugiem Irmai un Valdemāram Ruļikoviem uz Ameriku: "Kad mēs tiksimies, man būs jau balta galva. Reizēm paslimoju vēl ar vecajām kaitēm – ar plaušu vainām. Dzīvoju un intensīvi strādāju. Bibliotēka man jau ir tik liela, ka drīz ielūzīs grīda, ja vēl to mēģināšu papildināt, bet jāpapildina būs, jo kā tad lai norobežojas no tā, kas ir dzīvības intereses, bez kā nevar iztikt." Rīgas Skolotāju institūta pasniedzēji Ludis Bērziņš, Jānis Alberts Jansons, arī Jēkabs Vītoliņš vēl "dzīvības interesēm" pievienoja folkloras vākšanu, izpētes darbu un nopietnās mūzikas mīlestību.
Pirmie sūtījumi no Vilmas Grebles Latviešu folkloras krātuvē pienāca 1928. gada maijā un ieguva [717] kārtas numuru fondos. Tie bija no vecākiem pierakstīti ticējumi un burvības, mīklas un sakāmvārdi. Vilma Greble pēc Rīgas Skolotāju institūta beigšanas ieguva tikai rezerves skolotājas vietu. Viņas pienākumos ietilpa aizstāt pa mēnesim, pa ceturksnim saslimušos skolotājus dažādās Rīgas pamatskolās. Visvairāk sāpēja biežā šķiršanās no iemīlētiem skolēniem. Tās bija abpusējas jūtas. Paralēli skolas darbam viņa mācījās latīņu un grieķu valodu, lai iestātos augstskolā. No 1933. gada līdz 1940. gada 1. jūlijam viņa studēja LU Filoloģijas un filozofijas fakultātē, apgūdama arī psiholoģijas, pedagoģijas, literatūras vēstures kursus. Šo izglītību vēlāk gan neņēma vērā, augstskola bija jābeidz otrreiz. Triecienu nesa arī Ulmaņa apvērsums 1934. gadā, kad viņai kā sociāldemokrātu partijas biedrei liedza strādāt skolā. Palīdzīgu roku sniedza viņai tuvs cilvēks Andrejs Punka, kas deva iespēju strādāt korektores darbu savā izdevniecībā "Rūķis". Jau 1932. gadā viņi abi ar pseidonīmiem A. Ģints un V. Vigre bija izdevuši skolām domātu grāmatu "Īsi chronoloģiski dati un darbu satura atstāstījumi", kas izmantojama faktu un izlasīto darbu vieglākai apguvei un atminēšanai pirms pārbaudījumiem. Vilma Greble jau bija sagatavojusi brošūras ar Jēkaba Lautenbaha-Jūsmiņa "Niedrīšu Vidvuda" un Jēkaba Janševska "Dzimtenes" satura atstāstījumu.
Jau 1940. gadā Greble varēja atgriezties skolas darbā, viņa mācīja latviešu valodu bijušajā Franču licejā – vēlākajā Anrī Barbisa 11. vidusskolā (1944–1950). Savus audzēkņus, viņu vidū Imants Adermanis, Māris Grēviņš, Jurģis Skulme, Ieva Šņore-Cimermane, Ausma Derkēvica, Regīna Grīsle-Zariņa u. c., pievērsa folkloras vākšanai, izveidojot LFK kolekciju [1769] ar skolēnu pierakstiem. Paralēli darbam viņa 1951. gadā atkārtoti neklātienē beidza LVU Vēstures un filoloģijas fakultāti ar teicami novērtētu diplomdarbu "Lielā Tēvijas kara latviešu folklora", kas vēlāk iekļāvās kā nodaļa grāmatā "Latviešu padomju folklora" (Rīga, 1952. 5.–35. lpp.; 2. papildinātais izdevums iznāca 1953. gadā, 5.–50. lpp.). No 1945. gada viņa pēc prof. J. A. Jansona uzaicinājuma jau strādāja Latviešu folkloras krātuves mantiniecē – Folkloras institūtā. Savas spējas folkloristikā un zinātniskā darbā Vilma Greble bija apliecinājusi ar skrupulozo pētījumu par krāsām latviešu tautasdziesmās "Krāsu izjūta latvju dainās" (Sējējs. 1939. Nr. 11. 1137.–1143. lpp.), ko pilnībā atreferējis Ludis Bērziņš savā grāmatā "Ievads latviešu tautas dzejā" (Rīga: LU, 1940. 283.–292. lpp).
Folkloras vākumi var liecināt par biogrāfiskiem faktiem un pierakstītāju zinātniskajām interesēm. Grebles otrajā folkloras iesūtījumā 1945. gadā daudz kara atskaņu. Interesanti, ka vairākas padomju anekdotes, notikumi, dziesmas pierakstītas no tādiem cilvēkiem kā Andrejs Punka un Valdemārs Ruļikovs, kas materiālu iesniegšanas laikā jau atradās tālu no Latvijas – Rietumu trimdas ceļos. Nostāsts par Kalnmuižas galdnieka dēlu, kas neskūpstīja baronam roku ap 1914. gadu, vēstīja par kādu no Greblītes brāļiem (LFK 717, 626). Nav jābrīnās, ka meklēti stāsti par partizānu vadoni Otomāru Oškalnu, jo viņš bijis klasesbiedrs institūtā, uzklausīti partijas skolas audzēkņi, jo arī viņiem daudz kara laika atmiņu. Oškalns teicis: "Kur es stāvu, tur ir padomju zeme." (LFK 717, 1051) Vecāki daudz stāstījuši par muižas dzīvi un notikumiem tajā. No radiem aizvien vairāk tika pierakstīta bērnu folklora – spēles un galvas uzdevumi, šūpuļdziesmas, skaitāmie panti, sasituma appūšana, putnu valoda un skaņu atdarinājumi, pirkstiņu nosaukumi, atjautības uzdevumi un mīklas, arī izvērsti stāsti par mīklu minēšanu, jo tas tobrīd varēja interesēt citus kolēģus.
Viņa steidzās izstrādāt kandidāta disertāciju par bērnu folkloru "Bērnu dzīve un darbs latviešu priekšpadomju tautasdziesmu atspoguļojumā", ko aizstāvēja 1956. gadā, bet grāmatā "Latviešu bērnu folklora" atskaņas no pētījuma iznāca 1973. gadā. Viņas ieguldījums bērnu folklorā ir rosinājis daudzu jaunu zinātnieku darbus. Līdztekus sava fonda papildināšanai Vilma Greble no 1950. gada piedalījās arī vairākās ekspedīcijās. Bija sākusies līksmā padomju dzīve ar gājieniem, rindām, ar sapulču norišu stenogrammām, sienasavīzēm. Tā savā dzimtajā pusē viņa fiksēja, kā bērni smilšu kastē ceļ kolhoza labklājību, būvējot jaunas ēkas. Ventspilī 1952. gadā kopā ar profesoru Pēteri Birkertu sniedza priekšlasījumus par padomju folkloru un tās jaunradi, apjūsmoja veco ļaužu dzīvi pansionātos, mēģināja viņos izraisīt vēlēšanos savstarpēji apdziedāties un veltīt savas dziesmas arī vadībai, ietverot tajās jaunas reālijas un vārdus. Vilmas Grebles pārraudzībā bija nonākuši vairāki "tautas dzejnieki". Viņi visi bija "jāpamāca" labāk dzejot. Viņa gan nebija vienīgā folkloriste, kas ar to nodarbojās. Vilmas Grebles atklāti vai atkārtoti satikti un izjautāti bija daudzi izcili labi teicēji – Anna Zilberjāne Ventspilī, Made Žagare Lizumā, Anna un Oskars Damrozes un viņu meita Alise Robežniece Jaunpiebalgā, Līna Kuģe Aucē, Anna Gudriķe Nīcā, kurai, tāpat kā Greblītei, brāļi bija cīnītāji par taisnību, un tāpēc viņas pūrā atradās daudz revolucionāro dziesmu. Cīņu dziesmas bija Vilmas Grebles pētnieciskā tēma visa mūža garumā. (Cīņas dziesmas. Rīga, 1957. 348 lpp. Kopā ar E. Kokari un J. Vītoliņu. V. Grebles sastādījums un komentāri 1. daļā: 1905.–1907. gada dziesmas. 21.–135., 257.–290. lpp.; 2. daļā: 1917.–1919. gada dziesmas. 137.–176., 290.–296. lpp.; Strādnieku cīņu dziesmu publicējumi 1900–1954. gadam. 310–338. lpp.; Гребле В. О. Революционная песня в Советской Латвии. Рига, 1971.)
Izdotās grāmatas ir vislabāk komentētie folkloras krājumi. Pateicoties viņas neatlaidībai, taktiskumam un pārliecināšanas spējām LFK ieguva bārtenieka Ķīburu Jēkaba dziesmu krājumu, par folkloras vācējām kļuva Anna Gudriķe un Alise Robežniece. Visā Vilmas Grebles vākumā ir ap 8000 folkloras variantu. Folkloras institūtā par tuvākajiem kolēģiem Greblītei kļuva viņas skolotāji – profesori Jansons un Vītoliņš, skolas biedrs Arturs Ozols, kura rakstu krājumus un darbu bibliogrāfiju viņa veidojusi. Greble dzīvoja un strādāja tādā laikā, kad "Vēstītājas folkloras un folkloristikas bibliogrāfija" nobeidzās ar 1919. gadu, tad varēja sekot pētījumi par padomju gados publicēto. Ziņas par starpkaru periodu bija izstrādātas kartotēkā, bet viņa pati nemaz neloloja iespējas tās izdot. Kartotēka laika gaitā vairs nav pilnībā savācama.
Dienas un gadi pagāja, strādājot pie tautasdziesmām (Latviešu tautasdziesmas. Izlase, 1. sēj. Rīga, 1955. V. Greble sakārtojusi nod.: Pieguļnieku dziesmas. 224.–233. lpp.; Ganu dziesmas. 239.–286. lpp. 2. sēj. (1956): Bērnu dzimšana. 103.–123. lpp.; Kristības. 137.–183. lpp.; Bērnu kopšana, audzināšana un mācīšana. 197.–319. lpp. Raksti: Dziesmas par bērna dzimšanu. 93.–101. lpp; Kristību dziesmas. 125.–135. lpp.; Dziesmas par bērnu kopšanu, audzināšanu un mācīšanu. 185.–196. lpp. 3. sēj. (1957): Mītiskās dziesmas. Dabas spēku un dabas parādību personifikācija un pielūgsme. 739.–784. lpp.; Mātes. 785.–790. lpp. Mītiskās latviešu tautasdziesmas. 725.–738. lpp.) Greble izstrādājusi publicēšanas un kārtošanas principus akadēmiskajam izdevumam “Latviešu tautasdziesmas”, bijusi redaktore 1.–6. sējumam (1979–1993). Grebles pētījums “Krustību ieražas un dziesmas” (Latviešu tautasdziesmas. 6. sēj. Rīga: Zinātne, 1993. 607.–619. lpp.) publicēts jau pēc viņas nāves (1993).
Četrdesmit piecus gadus Zinātņu akadēmijas telpās tika strādāts plecu pie pleca ar Almu Ancelāni. Viņām bija līdzīgas intereses, bet dažādi raksturi, gandrīz vienāds vecums, bet līdz mūža galam viņas viena otru uzrunāja ar “Jūs” un godāja par biedreni. Vilma Greble dzīvoja tik sarežģītā laikmetā, ka viņai netika nekādi apbalvojumi – ne Staļina, vēlākā Valsts prēmija, ko par tautasdziesmu izdošanu saņēma citi (1985). Jājautā – kāpēc tā? Tas saistīts ar viņas mūža lielāko pārpratumu. 1970. gadā Valodas un literatūras institūtam pievienoja Teātra un mākslas sektoru, vajadzēja vismaz divas vecākā zinātniskā līdzstrādnieka vietas, ko varēja iegūt no iekšējiem resursiem, kādam tās atņemot. Neskatoties uz spējām un dotībām, Greblīte 64 gadu vecumā tika atlaista “pelnītā atpūtā”. Apbrīnojama bija viņas nereaģēšana uz šo bēdīgo faktu. Pēdējos divdesmit mūža gadus Vilma Greble nostrādāja ZA Valodas un literatūras institūta Folkloras sektorā bez atlīdzības, saņemot pa gadu pensionāriem atļauto divu mēnešu atalgojumu, darot visus nepieciešamos darbus, rediģējot, rakstot bibliogrāfijas, kārtojot dziesmas. Viņa līdzīgi Krišjānim Baronam neatlaidīgi pildīja savu misijas darbu pie tautasdziesmām, neprasot, kas man par to būs.
Māra Vīksna
Vilma Greble. Fotogrāfija no profesora Jāņa Alberta Jansona albuma. Zem fotogrāfijas paraksts: Mīļotajam skolotājam un audzinātājam Jansona kungam 5. a klase Rīgā 15. jūnijā 1928. gadā.
Ģimenes portrets. Vilma Greble (pirmā no labās) radinieku vidū. Pa kreisi — māte Kristīne, brāļameita Regīna, priekšā Regīnas dēls, aizmugurē stāv māsa Johanna ar dēlu Vili Eglīti. 20. gs. 50. gadi.
Dalībnieki Baltijas folkloristu konferences referātu starplaikā. No kreisās: 1. Jadviga Čurļonīte (Čiurlionytė, Viļņa) 2. Pēteris Birkerts 3. Erna Normane (Normann, Tartu) 4. Vilma Greble 5. Austra Alksnīte 6. Mirdza Berzinska. 1951. gadā.
15. zinātniskās ekspedīcijas nobeiguma zinātniskās sesijas dalībnieku grupa 1961. gada 6. augustā Liepājas pedagoģiskā institūta telpās. No kreisās: Mirdza Berzinska, E. Asaris, Ģēda Ķībure, Vilma Greble, Anna Gudriķe, Jēkabs Ķīburis, E. Krūma un ekspedīcijas vadītājs - Jānis Rozenbergs.
Antonija Siliņa, Vilma Greble, Ruta Skudra, skolotājs, novadpētnieks Antons Galeviuss, Alma Ancelāne, Renāte Tavare, Jānis Rozenbergs u.c. Ausekļa mājās Ungurpils “Sīpolos” 20. folkloristu ekspedīcijā 1966. gadā.
Projekts “Daudzveidīga tradicionālās kultūras satura nodrošinājums digitālajā vidē” tiek īstenots ar VKKF mērķprogrammas “KultūrELPA” atbalstu.
Pēdējo reizi labots: 08.09.2021 13:57:37