Valdemāram Ancītim – 100

Simtgade pienākusi dižajam sēlim Valdemāram Ancītim (6.06.1921.–5.12.2006.), kurš dzimis Ilūkstes apriņķa Aknīstes pagasta Kriškānu Ancīšos. Viņa vecākais brālis Krišjānis (28.10.1911.–9.01.1963.) pasaulē vēl nāca Kauņas guberņā, jo cariskā Krievija Kurzemes hercogistei piederošo pagastu bija ilgāk kā gadsimtu piešķīrusi Lietuvai. Latvija to atguva tikai pirms 100 gadiem. Kad arī Aknīstē novēloti atcēla dzimtbūšanu (1861), Ancīšu vectēvs Pēteris savās mājās izveidoja pirmo skolu pagastā un labprātīgi mācīja apmēram 70 apkārtnes puisēnus, kaut pats ne dienu skolā nebija gājis. Par viņu Valdemārs no mātes pierakstījis: .. var teikt, runava vīnā runoašanā, nikad jam valodas natrouka. Ka jys bout dzeivs, ta gon varāt daudz ko pateikt par vacīm laikīm. Jam beja cīši loba atmiņa, lobi atgoadava, ku nu tāva, ku nu tāva tāva, ku nu kura dzierdējs’. Beja jou jam i pošam par sevi ku poarstoāsteit. Kod jauns bejs iz vysoādīm niķim in stiķim. (LFK 1268, 1045) Valdemārs Ancītis nepiedzīvoto vectēvu daudz apdziedāja savā dzejā.

Tēvs Krišjānis (saukts vienmēr par Jāni, arī dokumentos) bija sabiedrisks darbinieks, beidzis pagastskolu un izglītojies pašmācības ceļā, veica pagasta padomes priekšsēdētāja un draudzes priekšnieka pienākumus, pieprata dažādus amatnieku darbus, izcēlās ar lielu rūpību un precizitāti, kolhoza laikos strādāja par seglinieku, bija labs stāstītājs un muzikants. Māmuļa Emīlija nāca no plašās Mežaraupu dzimtas, Jāņusētas mājām. Māte, lai ar bez skolas, bija liela dziedātāja, tautas medicīnas zinātāja, visā apkārtnē izslavēta un pazīstama audēja. Viņas krustēvs un arī radinieks Jānis Kriškāns bija pirmais plaši pazīstamais aknīšāns, skolotājs, skolu vēstures pētnieks, literāts, grāmatnieks un ceļotājs.

Valdemārs skolā sāka iet tikai deviņu gadu vecumā, jo bija ļoti slimīgs, grāmatas gan lasīja jau no četriem pieciem gadiem, tad nu sāka izglītoties jau uzreiz 3. klasē. Viņa brālis, izcils filologs, studiju gados cītīgi pierakstīja folkloru no ģimenes locekļiem. Māte abiem brāļiem bija nenovērtējama teicēja. Krišjānis no viņas ieguva bagātu dziesmu krājumu, ārstniecības augu sarakstu, 660 sakāmvārdus ar izskaidrojumiem un tulkojumiem latviešu literārajā valodā. Tikai vecmāmiņa Ieva liedzās Rīgas studentam kaut ko stāstīt. Toties jaunākais ieguva viņas uzticību un sāka pierakstīt dziesmas, ko viņa dziedāja, pie ratiņa vērpjot. Pats gan vēlāk tās kritiski novērtēja un sadedzināja, jo rokraksts nebija tik glīts, kā gribētos. Valdemārs pēc pamatskolas nobeigšanas mācījās Rīgas 1. ģimnāzijā, kur latviešu valodas skolotājs viņam bija paša brālis. Jau 16 gadu vecumā, izmantojot Krišjāņa folkloras vākumu, Valdemārs sarakstīja savu pirmo pētniecisko rakstu Tautas medicīnas materiāli no Aknīstes (Ceļi VIII, Rīga, 1937, 234.–239. lpp.). Viņš pašizdotos skolas žurnālos un jaunatnes presē jau bija publicējis dzeju un tēlojumus.

Valdemāram pēc ģimnāzijas (1940) nebija cita ceļa, vien sekot brālim un studēt baltu filoloģiju. Tomēr sapņiem un talantiem bija jāsabrūk. Jau 1943. gada 1. martā Valdemāru “labprātīgi” iesauca latviešu leģionā, jo viņa uzvārds sākās ar A (arī Triju Zvaigžņu ordeni pēc atjaunošanas viņš saņēma ar pirmo kārtas numuru). Volhovas purvos viņš izpildīja rakstveža pienākumus, kuros ietilpa ziņojumi par kritušajiem viņu piederīgajiem. Kara beigas viņam pienāca Kurzemes cietoksnī, no kura jau 9. maijā ar kājām sākās ceļš atpakaļ uz dzimto Sēliju, bet, sasniedzis Mēmeli, viņš līdz vēlam rudenim drošības pēc patvērumu ieguva netālu no Bauskas mācītāja Gustava Tursa mājas šķūnī, kur viņš cītīgi varēja apgūt saimnieka bibliotēku, iegūstot lieliskas zināšanas teoloģijā. Oktobra beigās Valdemāram pakaļ atbrauca māte, kas tālumā ar sirdi bija saklausījusi savu dēlu dungojam Māte, es nākšu..., un nu jau pašu mājās varēja turpināties 20 mēnešu garais slēpšanās periods, ko pats viņš nosauca par laiku, kad “manis nebija”. 1947. gada janvārī viņš pieteicās Aknīstes milicijā, un laimīgā kārtā viņu nerepresēja. Šie mēneši aizskapē bija visradošākie viņa mūžā, lasīšana, domāšana, vecāku teiktās folkloras pierakstīšana, kas bez viņa vārda iegula brāļa kolekcijā LFK [1268]. Viņš sāka ar politisko folkloru, kas bija iegūta no “garāmgājējiem”, t. i., bez zināma teicēja. Viņam izdevās izveidot no anekdotēm, kurās izzoboja Ulmani un vācu armijas vadoņus, patiesu un noderīgu laikam padomju folkloras krājumu. Tam sekoja Aknīstes anekdošu cikli – par Kapu krogu, par doktoru Viszini, skroderi Ziņģētāju, par tiesām, par čigāniem, kuras nedrīkstēja pierakstīt izloksnē, jo čigāni nelieto aknīšānu valodu. Daudzas anekdotes ļoti valodnieciskas – par kaimiņpagastu izloksnēm, par vietvārdu etimoloģiju, par palamu rašanos. Teikas bija par labvēlīgām pārdabiskām parādībām, par viņpasaules dzīvi, par vadātāju, par burvjiem un raganām, par piesieto noziedznieku. Nostāsti – par šķiru attieksmēm, par Aknīstes teicējiem, pārdomas par brāļa pierakstītajiem sakāmvārdiem. Tikai pēc 1946. gada Mārtiņiem, kad brālis Krišjānis – leģionārs un kara gūsteknis – atgriezās no izsūtījuma Uhtā Komī APSR, arī Valdemārs savus fonētiskajā transkripcijā pierakstītos materiālus, sāka tulkot literārajā valodā. Kādā lapiņā brālis norādīja – pierakstījis V. Ancītis. Tomēr, kad Valdemārs Ancītis iesūtīja 1974. gadā Valodas un literatūras institūtā Saldū atrastu ziņģu kladi un dažas piezīmes no Kārļa Egles, viņam izveidoja jaunu kolekciju LFK [2008], kura arī pēdējos dzīves gados tika piepildīta ar “politisko folkloru”, ko viņam bija uzticējuši draugi un paziņas.

Brāļi Ancīši bija ļoti vienoti gan darbos, gan dzīvē. Valdemārs palīdzēja pabeigt Krišjāņa Ancīša mūža darbu Aknīstes izloksne (Rīga: Zinātne, 1977., 375 lpp.), kas iznāca jau 15 gadus pēc autora nāves. Abi Ancīši bija precējušies ar Saldus skolotāju Rudzīšu meitām. Drošības nolūkos Valdemārs Ancītis ar ģimeni 1948. gadā pārcēlās uz dzīvesbiedres dzimto Kurzemi. Saldū arī Valdemāram ar darbiem neveicās. Bija vēlēšanās strādāt par skolotāju, bet skolā vairāk kā darbveža posteni neviens viņam nepiedāvāja. Pat par grāmatnīcas vadītāju tik “neuzticams un bīstams” cilvēks nederēja. Veicot 20 gadus darbveža pienākumus Cieceres (Saldus 3.) skolā, savu piepildījumu viņš atrada, rakstot preses izdevumiem, vadot Saldus avīzes literārās lappuses, kad tās nebija atkal uz laiku aizliegtas, satīrisko pielikumu Adata, tikai autora norādīšanai bija jāizmanto vairāki pseidonīmi un pat pazīstamu skolotāju, kas paši piekrituši, vārdi. Ancītis ar kultūrvēsturiskiem un folkloristiskiem rakstiem daudz publicējās laikrakstā Pionieris, arī Karogā u. c. Viņš bija precīzs bibliogrāfs, ar enciklopēdiskām zināšanām, Saldus literārās dzīves dvēsele. Viņa dzeja ir sirsnīga un ironiska, arī bērniem domāta, tajā daudz veltījumu dzejoļu. Viņa pirmā grāmata tapa par draugu Kārli Egli – Bagāti gadi (1967). Kopš 1968. gada viņš bija Latvijas Rakstnieku savienības biedrs. Saistība ar brāļiem Eglēm, Druvienas taku izzināšana viņu pievērsa plašam pētījumam par Jāni Poruku (Jānis Poruks. Raksti I, Rīga, 1971., 7.–73. lpp.), ko Arvīds Grigulis gan vēlēja atkārtoti pārstrādāt. Padomju gados varasvīri vairs tik nopietnu rakstu viņam neuzticēja.

Lai arī ieguvis titulu dižsēlis, viņš ļoti daudz laba padarīja savai dzīves vietai Saldus novadam. Tapa novadpētniecisks apkopojums Cieceres, Ventas un Vadakstes krastos (I – 1992, II – 1993, III – 1996), ceļveži un grāmatas par Saldu, par tās bibliotēku (kopā ar draugu Valdi Anapartu, 1985, aizliegta). Viņš sagatavoja četrus Saldus kalendārus (1992, 1993, 1994, 2005). Valdemāra Ancīša Senču kalendārs (1992–2007), kas piedzīvoja 16 laidienus, ir fenomens latviešu kultūrā. Viens cilvēks pierakstīja biezu biezās kalendāru grāmatas, kas bija un ir tik saistošas un noderīgas. Visi raksti ir personiski, ar savu emocionālo pārdzīvojumu, gadsimtus aptveroši, tur ir iepazītie un izzinātie cilvēki, tur ir pelēko stundu stāsti, esejas, tēlojumi, kas dažkārt jau bija nolasīti Kurzemes radio vai pieminēti Saldus Zemes dienasgrāmatās, kuras tika sagādātas un publicētas katru nedēļu, kāds raksts arī no literārās lappuses Kurzemīte.

Valdemāra sirds tomēr bija palikusi Sēlijā. Viņam jau pirmā kursa studentam Endzelīns lūdza uzrakstīt Saukas izloksnes aprakstu, kas noteikti būtu izdarīts, ja nebūtu kara un citu vēsturisku pārmaiņu. Viņš sagatavoja nelielu enciklopēdiju Sēlijas grāmata I (Saldus: Signe, 1999). Materiālu vēl bija septiņām grāmatām, bet mūža darbs – Aknīstes grāmata II (Saldus: Signe, 2007) – līdzīgi kā brālim Aknīstes izloksne – jau iznāca pēc autora nāves.

Valdemārs Ancītis bija brīnišķīgs cilvēks, pilns humora un asprātību, neiecietīgs pret aplamībām, nekaunību un ļaunumu, viņš vēl rakstīja milzum daudz vēstuļu, no 1967. gada kolekcionēja ekslibrus, viņam pašam personīgi vairākus bija zīmējis Indriķis Zeberiņš, viņš centās vienmēr satikties ar saviem skolasbiedriem, dzīvoja visam aktīvi līdzi un bija pēdējais saldenieks, kas sveicinot pacēla cepuri. Mūsu sarakste noveda pie Novadu folkloras krājuma Sveicināti Saldū! (Rīga: Zinātne, 2010 ), kur novadpētnieciski fakti iztirzāti vēstulēs.

Māra Vīksna