EN in English

Kurls un mēms, bet rēķinus ved. (LFK 1001, 493)

Pētījuma poētika. Uzstāsies Gatis Ozoliņš un Jānis Daugavietis

Saistībā ar vēlēšanām LU LFMI vadošā pētnieka amatā humanitārajās un mākslas zinātnēs Mūzikas, vizuālās mākslas un arhitektūras nozarē Latviešu folkloristikas apakšnozarē ar specializāciju folkloristikas vēsturē un teorijā, kultūras procesu pētniecībā un mantojuma studijās un pētnieka amatā humanitārajās un mākslas zinātnēs Mūzikas, vizuālās mākslas un arhitektūras nozarē (Citas mūzikas, vizuālās mākslas un arhitektūras apakšnozares) ar specializāciju kultūras socioloģijā un sabiedrības līdzdalības praksēs kultūras un mākslu jomā aicinām uz “Pētījuma poētikas” semināru trešdien, 17. maijā, plkst. 15.00 LU LFMI Latviešu folkloras krātuves lasītavā Latvijas Nacionālās bibliotēkas 5. stāvā. Ar priekšlasījumiem uzstāsies Gatis Ozoliņš (pretendents uz vadošā pētnieka amatu) un Jānis Daugavietis (pretendents uz pētnieka amatu).

Priekšlasījumu anotācijas:
Gatis Ozoliņš. “Aizmirsts pierakstīt: “pilsētas folklora Latvijā””
Atsaucoties uz pētniecībā noderīgu opozīciju klasiskā un mūsdienu folklora, priekšlasījumā tuvāk tiks pētīts jēdziens un dažkārt droši izteikts apgalvojums par pilsētas folkloras esamību Latvijā. Apzīmējums ‘klasiskā folklora’ lietots, lai aptvertu visu latviešu folkloras kopumu, kas ievākts zemnieku/laucinieku vidē, dokumentējot viņu vidū pazīstamus tekstus un koptās tradīcijas. Ar apzīmējumu ‘mūsdienu folklora’ apzīmētas tās tradīcijas un teksti, kas pazīstami plašā areālā, tai skaitā iekļaujot pilsētnieku vidē cirkulējušus tekstus un tradīcijas, arī senāku tradīciju kreatīvu interpretāciju dažādās vidēs (skolas, folkloras kopas, pilsētu svētki u. tml.), un kas ir aktīvi mūsdienās. Problematizēta nostāja, kas klasisko folkloru uztvēra par visu latviešu folkloru, atzīstot latviešus gandrīz pilnībā piederīgus zemnieku videi 19. gs. 70.–80. gados, kad strauji aktivizējās folkloras vākšanas darbs, šo uzskatu saglabājot vēl gadsimtu, neraugoties uz acīmredzamām sociālajām, ekonomiskajām, politiskajām, vēsturiskajām, kultūras, reliģijas izmaiņām. Jau šajā gadījumā tika aizmirsti tie latvieši, kas mitinājās pilsētās un, varam pieņemt, pieturējās arī noteiktām tradīcijām, un zināja tekstus, kas tos atšķīra no zemnieku vides. Aizmiršanu noteica tā laika un vēl diezgan ilgi pastāvošā pētnieciskā aksioma, ka patiesas un vērtīgas tautas tradīcijas meklējamas nomaļās un mazizglītotās grupās, nepamanot to, ka, visticamāk, arī pilsētas fabriku strādnieku grupas bija nomaļas un mazizglītotas.
Priekšlasījumā pilsētas folklora traktēta kā visai neskaidrs fenomens, par kura senāku vai mūsdienu pastāvēšanu realitāte šaubu nav, bet tiek izvirzīta hipotēze, ka līdz šim nav pamata runāt par pilsētas folkloru Latvijā kā apzināti vāktu tekstu kolekciju un pētniecisku tradīciju (atskaitot dažas iniciatīvas). Tā vietā būtu jārunā par daudzveidīgu un atšķirīgu tekstu kopumu – mūsdienu folkloru, kurā daudzi no tekstiem ir saistīti kā ar senākiem folkloras slāņiem, kas fiksēti kopš 19. gs., tā ar mūsdienu urbāno dzīvesveidu un telpu un neveido kompaktu, precīzi nošķiramu un aprakstāmu “pilsētas folklora Latvijā” tekstu korpusu. Tāpat hipotēzes sastāvdaļa ir apgalvojums, ka pilsētas folkloras pastāvēja un pastāv, bet to aizmirsa pierakstīt. Aizmiršanas koncepts jautājumā par pilsētas folkloru Latvijā tiks aplūkots mūsdienu atmiņu pētniecības kontekstā, pievēršoties vienam no nozīmīgākajiem pēdējo 10–20 gadu virzienam, kas sevišķu uzmanību pievērš aizmiršanai kā personības, individuālās un sociālās identitātes elementam un normālai individuālās un sociālās dzīves daļai (P. Konertons, A. Asmane u. c.). Līdzās tam tiks apkopots un raksturots līdzšinējais veikums (pamatā – pilsētas teikas un apkaimju naratīvi), kas būtu piederīgs pilsētas folkloras fenomenam, starptautiskās ietekmes, vietējās iniciatīvas un rezultāti. Priekšlasījumā tiks izvirzīta doma, ka iepretim klasiskajai folklorai kā tautas memoriālam jeb Les Lieux de Mėmoire / Realms of Memory (Nora) pilsētas folklora ir bijusi neredzama un aizmirsta tautas kultūras telpa, kuras atcerēšanās un ieraudzīšana nākotnē lielā mērā būs saistāma ar klasiskās folkloras autoritātes mazināšanu un aizmiršanu.
Jānis Daugavietis. “‘Kultūras ražošanas’ pieeja socioloģijā un ārpus tās”
Priekšlasījums veltīts ‘kultūras ražošanas’ teorētiskajai perspektīvai, kas tika formulēta pirms 50 gadiem, diezgan ātri kļuva par dominējošo pieeju kultūras, mākslas un mediju socioloģiskajāizpētē un joprojām tiek izmantota arī citu sociālo, humanitāro un mākslas zinātņu pētījumos. Tās pamata premisa ir šāda: kultūras produktus un mākslas darbus veido ne tikai to radītāji un patērētāji, bet arī pats ražošanas process, kura gaitā iesaistītas dažādas institūcijas.
‘Kultūras ražošanas pieeju’ (production of culture perspective) kā specifisku izpratni par kultūru jeb simboliskajām vērtībām un tās izpētes metodoloģiju formulēja amerikāņu sociologs Ričards Petersons (Richard Austin Peterson, 1932–2010) 20. gs. 70. gadu pirmajā pusē. Pieeja proponē fokusēšanos uz kultūras simbolisko (arī materiālo) vērtību ražošanas infrastruktūras un procesu izpēti, arī empīriskos pētījumos pierādot, ka šis ‘vidusposms’ starp kultūras vērtību radītāju un gala patērētāju būtiski ietekmē gala produktu, tāpēc bez tā izpētes nav iespējams izprast ne dažādu kultūras lauku funkcionēšanu, ne to ietvaros tapušās simboliskās vērtības. Petersons izdala sešus svarīgākos ražošanas aspektus: tehnoloģijas, likumdošanu, industrijas un organizacionālās struktūras, profesionālo karjeru un tirgu. Veicot nozīmīgus empīriskus ASV popmūzikas industrijas pētījumus (piem., Creating Country Music: Fabricating Authenticity, 1997) un ap sevi pulcinot līdzīgi domājošu pētnieku kopienu, ‘kultūras ražošanas’ pieeja drīz vien kļūst par dominējošo paradigmu kultūras un mediju socioloģijā, tomēr tā arī netiek formulēta kā koherenta teorija (DiMaggio 2000). Vēlāk jēdzienu ‘ražošanas perspektīva’ sāka attiecināt uz plašāku pētnieku (un viņu skolu) loku. Divi citi nozīmīgākie autori kultūras un mākslas izpētē, kuru devums mūsdienās tiek asociēts ar šo pieeju, ir socioloģijas klasiķi Hovards Bekers (Howard S. Becker, dz. 1928) un Pjers Burdjē (Pierre Bourdieu, 1930–2002). Ja Bekers ir zināms kā simboliskā interakcionisma pārstāvis, kas empīriskajā izpētē pamatā izmantojis kvalitatīvo pieeju, un teoriju radīšana nav viņa aicinājums (nozīmīgākā viņa grāmata kultūras socioloģijā ir Art Worlds, 1982), tad Burdjē tiek uzskatīts par vienu no socioloģijas visu laiku ietekmīgākajiem teorētiķiem. Burdjē izpētes centrā bija simboliskās vērtības un tas, kā tās nodrošina sociālo struktūru atražošanos. Kultūras ražošanas pieejas kontekstā nozīmīgākā ir viņa attīstītā ‘lauka’ (angl field, fr. champ) teorija, kuru viņš sāk pamatot jau 60. gadu beigās (Hilgers & Mangez 2014). Kultūras ražošanas pieejas kontekstā Burdjē centrālais darbs ir eseja The Field of Cultural Production (1983), kur par galveno empīriskas analīzes avotu kalpo franču literatūras lauks. Tāpat kā citos laukos (piemēram, politikas, ekonomikas), arī kultūras laukos dominējošā komunikācijas forma ir cīņa, kurā uzvar tie aģenti, kuriem lielāks šajā laukā par vērtīgākajiem uzskatīto kapitālu apjoms. Kultūras un mākslas vērtības vienlaikus ir gan šīs ‘ražošanas cīņas’ noteiktas, gan arī līdzeklis cīņai par labāku aģentu pozīciju konkrētajā laukā.
Priekšlasījumā Jānis Daugavietis ieskicēs ‘kultūras ražošanas’ pieejas ģenealoģiju, īsi raksturojot katru no trim minētajiem klasiķiem (Ričardu Petersonu, Hovardu Bekeru un Pjēru Burdjē) un parādot šīs pieejas vietu sociālajā teorijā.

Pēdējo reizi labots: 15.05.2023 07:26:21