EN in English

Ziepes gan melnas, bet nomazgā baltu. (LFK 556, 10765)

LU LFMI apgāds izdod grāmatu “Mangaļsala – stāstos, bildēs, radurakstos”

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds klajā laidis pētnieces Daces Bulas un mangaļsalieša, vietējo dzimtu vēstures izzinātāja Ģirta Strazdiņa grāmatu par Rīgas tālāko ziemeļu apkaimi, kādreizējo zvejniekciemu – Mangaļsalu.

Grāmatā apkopoti iedzīvotāju pieredzes stāsti, vietējo dzimtu vēsture, kā arī fotogrāfijas, kas attēlo Mangaļsalu, mangaļsaliešus un viņu dzīvesveidu.

“Var teikt, ka šai grāmatai ir daudz autoru. Tie visupirms ir Mangaļsalas iedzīvotāji, kas stāstot uzticējuši piedzīvoto. Tie ir pētnieki, kas viņus iztaujājuši. Fotogrāfi, kas iemūžinājuši apkaimē tvertus mirkļus. Cilvēki, kuru rokām tapuši arhīvu ieraksti,” vēsta grāmatas ievads. Lasāmu veidolu tam visam piešķīruši divi — Dace Bula un Ģirts Strazdiņš. Tādēļ grāmatai ir divas daļas. Pirmajā apkopoti iedzīvotāju stāstījumi, kas viņu pašu redzējumā atklāj Mangaļsalai raksturīgo — vidē, dzīvesveidā, cilvēku savstarpējās attiecībās. Šie stāstījumi dokumentēti Literatūras, folkloras un mākslas institūta lauka pētījumos kopš 20. gs. 90. gadiem un glabājas institūta digitālajā arhīvā. Grāmatas otrā daļa atvēlēta Mangaļsalas dzimtu vēsturei, kas pētīta, caurlūkojot arhīvus un dažādus citus avotus. Grāmatas tapšanas vēsture ir pagara, vienlaikus daudzbalsīga un arī diezgan personiska. Tāpēc abas daļas iesāk īss autorupētnieciskās pieredzes stāsts.

Grāmatas fotostāstu veido divu autoru darbi. Pirmais ir mangaļsalietis Viktors Bruno Krastiņš (1918–1984), kura vēsturiskās fotogrāfijas no 20. gs. 50. un 60. gadiem publicēšanai uzticējusi fotogrāfa meita Daina Vītola un mazdēls Ivars Krastiņš, vienlaikus daloties atmiņās par tēvu un vectēvu. Otrs attēlu autors ir Jānis Buls, kurš Mangaļsalā ar fotoaparātu viesojies 20. gs. 90. gados un mūsdienās, šīs grāmatas tapšanas gaitā.

“Šī grāmata ir par Mangaļsalu — salu, kādreizējo zvejniekciemu un apkaimi ar iedzīvotāju kopienu, ko savulaik vienojusi ne tikai dzīvesvieta, bet arī radniecības saites un kopīga nodarbošanās. Vietu, kam arī šodien piemīt liels pievilkšanas spēks, neraugoties uz attālumu no centra, grūtībām sadzīvot ar ietekmīgo kaimiņu — Rīgas brīvostu, kā arī nesakārtoto infrastruktūru un vietējo pakalpojumu nepieejamību. Ūdeņu tuvums un neskartā daba, nomales piedāvātā priekšrocība dzīvot vienlaikus pilsētā un laukos — tie ir ietekmīgi vietas piesaistes iemesli. Mangaļsala pievelk arī ārpusniekus — tur ir Piejūras dabas parks, pludmale un Daugavas ietekas mols, kur daudzi ierodas pastaigāties, vērot saulrietus un jūrā izejošos kuģus, kā arī makšķerēt. Tomēr lielākā Mangaļsalas vērtība ir paaudzēs un dzimtās pārmantotās, mitināšanās pieredzē sakņotās cilvēku ciešās un tuvās attiecības ar vietu,” tā Dace Bula.

Grāmata sagatavota projektā “Dzīve līdzās ostai: ekonaratīvi, vietējā vēsture un aktīvisms Daugavas lejtecē” (Nr. Izp-2018/1-0446)

Pēdējo reizi labots: 22.12.2023 18:00:37