Kārlis Straubergs Stokholmā

Profesors Kārlis Straubergs (14.06.1890. Džūkstē – 10.08.1962. Stokholmā) bija viens no apmēram pieciem tūkstošiem Latvijas bēgļu, kas Otrā pasaules kara izskaņā – 1944. un 1945. gadā – laivās šķērsoja Baltijas jūru, lai lūgtu patvērumu Zviedrijā. Klasiskais filologs un ražīgais folkloras pētnieks Kārlis Straubergs no 1929. gada līdz pat izceļošanai 1944. gada augustā bija Latviešu folkloras krātuves vadītājs, kā arī mācībspēks Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē. Baltijas bēgļu vidū bija izteikti daudz inteliģences pārstāvju. Mūkot no komunistiskā režīma, uz Rietumiem devās arī Strauberga amata brāļi – Igauņu folkloras arhīva izveidotājs un vadītājs Oskars Loritss (Oskar Loorits), kurš pētniecisko darbību turpināja Zviedrijā, Upsalā, un Lietuviešu folkloras arhīva vadītājs Jons Balis (Jonas Balys), kura karjera turpmāk attīstījās ASV.

Kas zināms par Kārļa Strauberga profesionālajām gaitām Zviedrijā? Ar šo Skandināvijas zemi un tās zinātniekiem Straubergs bija iedibinājis sakarus jau starpkaru periodā. Vēstuļu sarakste viņu saistīja ar slaveno zviedru etnologu, Ziemeļu muzeja pētnieku un Stokholmas Universitātes profesoru Sigurdu Eriksonu (Sigurd Erixon). Kādreizējais Eriksona students, jaunais etnologs Dags Trocigs (Dag Trotzig) no 1938. līdz 1940. gadam bija Strauberga kolēģis Latvijas Universitātē, kur viņš docēja vairākus etnogrāfijas – materiālās kultūras kursus. 1939. gada vasarā Kārlis Straubergs bija Latvijas delegācijā, kā tautas kultūras eksperts uz III Starptautisko deju kongresu Stokholmā pavadīdams latviešu dejotājus un muzikantus no Rucavas un Alsungas.

Ar ģimeni nokļuvis Zviedrijā nu jau kā kara bēglis, Kārlis Straubergs meklēja iespēju turpināt ceļu zinātnē. Jau 1944. gada septembrī bēgļu atbalsta programmas ietvaros viņš uzsāka darbu Sigurda Eriksona vadītajā Tautas dzīves pētīšanas institūtā (Institutet för folklivsforskning). Šis institūts bija 1941. gadā izveidota Ziemeļu muzeja struktūrvienība, kuras uzdevumos ietilpa Ziemeļvalstu tautas dzīves izzināšana un salīdzinošu pētījumu veikšana. Institūta ikdiena ritēja ciešā sadarbībā ar Stokholmas Universitāti, un Eriksona studenti bija pastāvīgi viesi Jūrgordenas salā – kā Ziemeļu muzeja galvenajā ēkā, tā salīdzinoši nelielajā, bet greznajā Villa Lusthusporten, kurā atradās gan institūta telpas, gan profesora mājoklis. Formāli Kārļa Strauberga amata nosaukums bija “arhivārs” – atbilstoši Zviedrijas Darba tirgus komisijas ierobežotajam piedāvājumam Baltijas bēgļiem, taču faktiski viņš Tautas dzīves pētīšanas institūtā līdz pat mūža izskaņai veica pētniecisko darbu. Straubergs dzīvoja Aspudenā – Stokholmas dienvidu apkaimē – vienkāršā vairākdzīvokļu ēkā (vienā kāpņu telpā ar mākslinieku Niklāvu Strunki). Viņš strādāja pa lielākai daļai attālināti, un nereti uz Strauberga mājām ceļoja Eriksona un citu kolēģu vēstules, kurās risināti darba jautājumi.

Zviedrija Kārlim Straubergam deva iespējas iepazīt jaunus arhīvus un bibliotēkas, iedziļināties zviedru tradīcijās. Taču viņš laikus bija parūpējies, lai jaunajā mītnes zemē viņam netrūktu atbalsta punkta arī latviešu folkloras pētniecībā: “Gudrs būdams, no Latvijas aizbraucot, neņēmu līdzi grāmatas, bet tikai tos manuskriptus, kas bija materiālu veidā, un dažādas piezīmes. Tāpēc vielas darbam nav trūcis un vēl ilgi nepietrūks.” [1] Iespieddarbus – tai skaitā paša sastādītas grāmatas – Straubergs savukārt vēlāk lūkoja iegādāties no citiem tautiešiem svešumā ar pasta sūtījumu starpniecību. Trimdas gados Kārlis Straubergs darbojās gan Zviedrijas etnoloģijā, ko tolaik dēvēja par tautas dzīves pētniecību (folklivsforskning), savos pētījumos uzmanību veltot kā zviedru, tā latviešu tradīcijām, gan trimdas folkloristikā un daudzējādi arī latviešu sabiedriskajā dzīvē. Viņa darbi publicēti zviedru, vācu, angļu un latviešu valodā.

Jau no pirmajām darbdienām Straubergs pilntiesīgi iekļāvies Tautas dzīves pētīšanas institūta saimē. Institūts un Eriksons personīgi demonstrēja sevišķu atvērtību Baltijas ieceļotājiem, tālab sarunās to dažkārt mēdza saukt par “Baltiešu institūtu”. Strauberga kolēģu vidū bija arhitekts un etnogrāfs Pauls Kundziņš, kā arī vairāki igauņu zinātnieki – etnogrāfs Gustavs Renks (Gustav Ränk), etnologs Imars Talve (Ilmar Talve) un citi. [2] Sigurds Eriksons iesaistīja Kārli Straubergu enciklopēdiskajā daudzsējumu lieldarbā “Zviedrijas apdzīvotās vietas” (“Sveriges bebyggelse”) – topogrāfiski etnogrāfiskajos aprakstos iekļāvušās Strauberga apceres par kāzām Skaraborgas lēnī (4. d., 1954) un Smolandē Jenšēpingas lēnī (3. d., 1956). 1949. gadā Ziemeļu muzeja publicējumu sērijā ar kārtas numuru 32 izdots Strauberga monogrāfiskais pētījums “Latviešu tautas ticējumi par mirušajiem” (“Lettisk folktro om de döda”). Vairāki zinātniski raksti publicēti Zviedrijas akadēmiskajos žurnālos un turpinājumizdevumos: par svētajiem mežiem (Folk-Liv, 1945, IX), par latviešu un prūšu svētkiem (ARV, 1949, 5), par līgavas lūkošanu (Laos, 1952, 2), par vilkačiem Baltijā (Liv och folkkultur, 1955, 1), par viņsaules topogrāfiju (ARV, 1957, 13), par latviešu koku kultu (1955; Språkliga Bidrag, 1961, 4) un senajām latviešu precību tradīcijām (Språkliga Bidrag, 1961, 4).

Šīs un citas pētījumu tēmas daudzos rakstos celtas priekšā arī trimdas latviešu lasītājiem. [3] Kopā ar Edīti Hauzenbergu-Šturmu un Arvedu Švābi Kārlis Straubergs rediģējis Kopenhāgenā, apgādā “Imanta” izdoto “Latviešu tautas dziesmu” 12 sējumus (1952–1956). Tajos iekļauti pavisam 16 Strauberga raksti, lielākā tiesa par latviešu godiem – kāzām. Pa daļai starptautiskajai auditorijai adresētas ir Strauberga publikācijas vācu valodā Baltijas pētniecības institūta Bonnā gadagrāmatā “Commentationes Balticae”: “Dvēseles epifānija” (“Die Epiphanie der Seele”, 1957) un “Upurvietas un upurakmeņi latviešu mājas un ģimenes kultā” (“Opferstätten und Opfersteine im lettischen Haus- un Familienkult”, 1962).

Ziemeļu muzeja arhīvā Stokholmā glabājas Kārļa Strauberga kolekcija (Nordiska museets arkiv, Karlis Straubergs’ samling) – līdz šim tikpat kā nepētīts viņa trimdas perioda mantojums. Te pavisam 52 (!) apjomīgās mapēs sakārtoti Zviedrijas posmā sagatavoto publicējumu manuskripti dažādās redakcijās, daudz ekscerptu no grāmatām, arhīvu liecības, folkloras tekstu izraksti (materiāli, ko viņš bija paņēmis līdzi laivā, dodoties prom no Latvijas), korespondence ar kolēģiem Ziemeļu muzejā, “Kopenhāgenas dainu” korektūras u. c. Ziemeļzemju tautu un latviešu kāzu tradīciju izpētei Kārlis Straubergs veltījis visvairāk darba. Diemžēl finansējuma trūkuma dēļ nepublicēti palikuši vairāki plaši manuskripti, kas tapuši 20. gadsimta 50. gados: vācu valodā sarakstītais salīdzinošais pētījums “Laulības sociālie pamati skandināvu un viņu kaimiņtautu vidū” (“Die sozialen Grundlagen der Ehe bei den Skandinaviern und seinen Nachvölker”), kas sagatavots arī zviedriski kā “Laulības un kāzas senākajos laikos Ziemeļvalstīs” (“Äktenskap och bröllop i äldre tidens på Nordiskt område”), un pētījums angļu valodā “Latviešu folklora par laulībām un kāzām” (“Latvian Folklore about Marriage and Wedding”; domājams, tulkojis Leonīds Siliņš), kurā astoņās izvērstās nodaļās autors sintezējis daudzu gadu garumā par viņa paša par latviešu kāzu tematiku pētīto – līdz ar atziņām no jaunākajiem latviešu un Rietumu autoru pētniekiem.

Liecības par Kārļa Strauberga profesionālo darbību trimdā glabā arī Latvijas Nacionālā bibliotēka: pirms dažiem gadiem tā dāvinājumā saņēmusi līdz šim ģimenes glabātu materiālu kopumu, to sistematizējusi un iekļāvusi Reto grāmatu un rokrakstu krājumā (RXA466). Korespondence – gan Strauberga paša, gan citu trimdinieku, apcerot viņu, – atrodama dažādās atmiņas institūcijās un privātās kolekcijās. Viņš bijis pastāvīgā saziņā ar trimdas latviešu organizācijām, izdevējiem, redaktoriem un latviešu humanitāro zinātņu pētniekiem – teologu un reliģiju pētnieku Haraldu Biezo Upsalā, valodnieci Edīti Hauzenbergu-Šturmu Bonnā un citiem. Kārļa Strauberga darbība svešumā vēl rūpīgi izzināma – folkloristikas vēstures avotu izpēte ir pirmais solis.

[1] Kārkliņš V. Nelaikā rimis darbs. Laika Mēnešraksts. 1962. 124. lpp.

[2] Klein B. Baltic Folklorists and Ethnologists in Sweden: Reflections on Scholarship in Exile and Discipline Formation. In: Bula, Dace, Sandis Laime (eds.). Mapping the History of Folklore Studies: Centers, Borderlands and Shared Spaces. Newcastle upon Tyne: Cambridge Scholars Publishing, 2017. Pp. 91–93.

[3] Sk.: Rozenbergs J. Kārlis Straubergs (1890–1962). Dzīve un darbi. Straubergs K. Pār deviņi novadiņi. Rīga: Zinātne, 1995. 12.–15. lpp.

Rita Zara

Trimdas arhīvu izpēte noris Latvijas Zinātnes padomes finansētajā projektā Nr. lzp-2024/1-0522 “Latviešu folkloristika trimdā”. Raksts sagatavots ar Stokholmas Universitātes Lienes Neulandes piemiņas fonda stipendijas atbalstu. Autore pateicas par padomu un palīdzību Latviešu folkloras krātuves kolēģēm Dignei Ūdrei-Lielbārdei un Elīnai Gailītei, Guntim Pakalnam, Antrai Upeniecei no Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Ziemeļu muzeja arhivāram Tomasam Fermelinam (Tomas Fermelin).

Pēdējo reizi labots: 28.01.2026 18:30:25