EN in English

Diveju myužu nivīns nadzeivuos. (LFK 1209, 444)

Harijam Sūnam - 100

23. martā ir Latviešu folkloras krātuves horeogrāfiskās folkloras pētnieka Harija Sūnas (23.03.1923.–02.09.1999.) 100. jubileja. Arhitekts, horeogrāfs, pētnieks – vispusīgi, intensīvi darbojoties, atstājis nozīmīgas vērtības un liecības Latvijas dejas, kultūras un zinātnes vidē.

Harijs Sūna dzimis Siguldas pagastā Jūlija un Annas Sūnu ģimenē. Vēlāk viņi pārceļas uz Ļaudonas “Dambru” mājām. Sūna mācījies Mārcienas sešgadīgajā pamatskolā (1931.–1937. g.). Kad nomiris tēvs, Harijs ar māti pārcēlās uz Rīgu. Tur viņš mācījās Amatniecības skolas Tekstila nodaļā (1941.–1944. g.). Vēlāk iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā Glezniecības nodaļā, ko nepabeidza, savukārt LVU Arhitektūras nodaļu absolvēja 1951. gadā. Nozīmīgs laiks viņa izglītībā ir studijas Maskavas A. Lunačarska Valsts teātra mākslas institūtā, kur mācījies arī pie horeogrāfa Igora Moisejeva.

Pirmās darbavietas – 1944. gadā Rūpniecības trestā vecākā inspektora amatā, vēlāk Valsts projektēšanas institūta vecākais arhitekts (1953.–1954. g.). Taču paralēli jau viņa interese pārvirzījās uz māksliniecisko darbu, strādājot Jaunatnes un Dailes teātra trupās (1944.–1945. g.), Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā (pasniedza latviešu deju), Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā (no 1977. līdz 1995. gadam), Latvijas Universitātē docēja ar latviešu deju saistītu kursu (1991./1992.–1993./1994. mācību gadā). Darbojies arī E. Melngaiļa Tautas mākslas nama Horeogrāfijas sekcijā kā konsultants. Nozīmīgs ir viņa horeogrāfa darbs – vadījis vairākus deju kolektīvus, piemēram, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kas tolaik atradās Rīgā (1948.–1955. g.), Lielvārdes kolhozā (1950.–1956. g.), rūpnīcā “Rīgas audums” (1951. g.), Republikāniskajā Skolotāju namā (1954.–1956. g.), Latvijas Valsts universitātē (darbojies jau agrāk, bet vadītājs 1955.–1963. g.), kas vēlāk kļūst par tautas deju ansambli “Dancis”. Un tieši ar “Danci” saistās viņa aktīvākais laiks horeogrāfa darbā. Sūna radījis ap 100 horeogrāfiju – gan tādas, kuras ir tuvas tautas deju apdarēm, gan tādas, kuras netika atzītas, jo uzskatītas par pārāk neizprotamām. Sūnas dejas dejo vēl arī šobrīd. Viņš bijis Dziesmu un deju svētku virsvadītājs, arī goda virsvadītājs un Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku virsvadītājs. 1995. gadā par nopelniem Latvijas labā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.

Sūnas ģimenei ir nozīmīga loma viņa dzīvē. Kad māte kopā ar patēvu Otrā pasaules kara laikā emigrēja uz ASV, viņš apmetās pie mātes māsīcas Olgas, kura Sūnas draugu un kolēģu atmiņu pierakstos minētā kā māte. Tikpat svarīga arī mātes māsa Ludmila Pāvule, kura rūpējās par Sūnu, kad viņš smagi slimoja, kā arī Pāvulu ģimenes mājās pie brālēna Alda viņš aizvadīja savus pēdējos dzīves gadus.

Kā zinātnieks Harijs Sūna izveidojies Latviešu folkloras krātuvē (toreiz – Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Literatūras un valodas institūta Folkloras sektorā). 1958. gada institūta sēžu protokolos minēts: “Papildus vajadzīga viena horeogrāfa štata vienība, jo tagad horeogrāfiskais materiāls daļēji savākts, bet nav speciālista, kas šo materiālu zinātniski apstrādātu.” (LVA 2370, 1, 144) Te gan jāmin, ka savs devums līdz tam ir arī horeogrāfei Ritai Zemītei, kura devusies LFK ekspedīcijās, lai mērķtiecīgi vāktu dejas materiālus, tāpat LFK izveidotāja Anna Bērzkalne mudinājusi skolēnus pierakstīt rotaļas un spēles.

LFK rīkotajās ekspedīcijās Harijs Sūna piedalījies jau no 1955. gada, savukārt kā institūta darbinieks – no 1958. gada.

Harijs Sūna ilgus gadus bija jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks, lai arī Elza Kokare vairākkārt mudinājusi institūta Zinātnisko padomi pārvēlēt viņu par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku. Institūta sēžu protokolos 1985. gadā Sūna minēts kā vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, taču nav skaidri zināms gads, kad tieši viņš ir ievēlēts, jo citā protokolā 1986. gadā Sūna tomēr ir jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks. (LVA 2370, 1, 477; LVA 2370, 1, 487) Taču ir skaidrs, ka apmēram šajā laika posmā Sūna ievēlēts par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku. Viņš ne tikai devās ekspedīcijās (ekspedīcijas, kurās viņš pierakstījis dejas un rotaļas: LFK [1925], LFK [1930], LFK [1935], LFK [1940], LFK [1945], LFK [1955], LFK [1960], LFK [2006], LFK [2007], LFK [2012]), bet aicināja līdzi arī savus studentus un TDA “Dancis” dejotājus, lai viņus apmācītu deju pierakstīšanā un parādītu, kā tautas deja funkcionē dzīvajā mantojumā (studentu savāktais ekspedīcijās, kurās nepiedalījās H. Sūna: LFK [1950], LFK [1965], LFK [1968], LFK [1975], LFK [1978], LFK [1985], LFK [1990], LFK [1995], LFK [2000], LFK [2005], LFK [2020]). Ekspedīcijās un pēc tam darbā ar studentiem Sūna pārbaudīja un izveidoja anketēšanas metodi, kura veiksmīgi ļauj fiksēt teicēja dejas dzīvi no bērnības līdz intervijas brīdim. Par to vairāk iespējams uzzināt Harija Sūnas folkloras kolekcijā – LFK [1969].

Iegūtās zināšanas ļāva sarakstīt vienus no nozīmīgākajiem un vispusīgākajiem pētījumiem Latvijā par dejas sistematizāciju, Latvijas dejas vēsturi un atsevišķiem žanriem: “Latviešu rotaļas un rotaļdejas” (1965); “Dejas notācija” (1979); “Latviešu ieražu horeogrāfiskā folklora” (1989); “Latviešu sadzīves horeogrāfija” (1991). Latviešu folkloras krātuvē glabājas arī pēdējā apjomīgā Sūnas darba “Latviešu deja” manuskripts. Tas pabeigt 1978. gadā, rediģēts vēl 90. gadu sākumā, taču nav izdots. Nu Latviešu folkloras krātuve gatavo to publicēšanai, lai visiem interesentiem padarītu pieejamu vērtīgo pētījumu.

Harijs Sūna pieminēts neskaitāmos rakstos, intervijās, grāmatās, kur runāts par deju Latvijā. Par viņa dzīvi un darbu rakstījusi arī LFK pētniece Jadviga Darbiniece žurnālā “ Letonica”, kā arī ievadā Marutas Alpas sastādītajā grāmatā “Harijs Sūna un latviešu deja” (Rīga: Tautas mākslas centrs, 2004).

LFK digitālajā arhīvā lasāms atmiņu krājums par Hariju Sūnu. To apkopojis komponists un diriģents Georgs Dovgjallo. Krājums sākotnēji plānots kā grāmata, taču tā nav izdota. Krājumā lasāmas Sūnas laikabiedru (studentu, kolēģu, draugu, radinieku) atmiņas, bibliogrāfija, Sūnas radīto deju saraksts. Atmiņas pierakstītas 2002.–2004. gadā, bet krājums pēdējo reizi papildināts 2006. gadā.

Elīna Gailīte

Pēdējo reizi labots: 22.03.2023 23:01:10