Fricim Brīvzemniekam – 175
"Kad dodam godu Barona tēvam kā lielākam tautas dziesmu zinātniskam sakopotājam, tad lai neaizmirstam nekad līdza godināt vismaz pieminēt un iedomāt, arī tā materiālu savācēju Brīvzemnieku, jo tie rokrakstu blāķi, kuru sakārtošanai Barona tēvs dāvinājis varbūt visas savas miera dienas vecumā, tie tautas druvā bij sakrauti statos Brīvzemnieka čaklajām darba rokām, nemaz nesūdzoties par grūtībām, par nevaļu un par dzīves iztikas pelnīšanas vajadzību citos darbos." (Kaudzītes Matīss. Atmiņas no tautiskā laikmeta. R. 1994., 262. lpp.). Atminēt un godināt nemaz nebūtu tik grūti, jo abu dzimšanas dienas ir blakus dienās, arī atdusas vietas Lielajos kapos atrodas līdzās.
Netrūkst paradoksu un leģendu, kas saistās ar Frici Brīvzemnieku (īstajā uzvārdā Treilandu). Viņš piedzima 1846. gada 1. novembrī netālu no Aizputes Rokaižu krogū, ko viņa tēvs Jēkabs daudzpusīgs amatnieks (seglinieks, rēdnieks un tapsētājs) rentēja no muižas. Liktens bija lēmis, ka viņš, būdams visu mūžu atturībnieks, nomira 1907. gada 15. septembrī Venču (Vāveru) krogū Ropažos. Viņa māte Jūlija bija vāciete, kas krita par upuri holēras epidēmijā, kad Fricim bija tikai septiņi gadi. Viņu audzināja vecmāmiņa, kas bija ļoti labestīga dziedniece, tautasdziesmu dziedātāja, teiku un pasaku stāstītāja. Tēva otrā sieva arī bija vāciete, viņiem bija kupla ģimene un trūka līdzekļu, lai Fricis varētu pienācīgi savām spējām pēc Aizputes apriņķa skolas beigšanas turpināt izglītoties. Viņa sapnis bija Pēterburgas Kalnu institūts. No "Pēterburgas Avīzēm" viņš uzzināja, ka mērniecības skolā Gorkos maksā stipendiju. Pēc šīs skolas beigšanas viņš ar tukšām kabatām ieradās Maskavā, kur iepazinās ar Krišjāni Valdemāru. Pirmajā tikšanās reizē viņi kā izglītoti cilvēki uzsāka sarunu vāciski. Pēkšņi Valdemārs pajautāja: "Vai jūs protat latviski?". Izrādījās, ka sarunu biedrs vienlīdz labi pārvalda latviešu, vācu un krievu valodu. Tika gatavota latviešu-krievu-vācu vārdnīca, bet galvenais darītājs Krišjānis Barons bija devies uz Voroņežu. Brīvzemnieks veiksmīgi iesaistījās šajā darbā.
Maskavā dzīvojošie latvieši, studenti, jaunā inteliģence pulcējās izglītojošās sanāksmēs un vakaru pārrunās par nacionāliem jautājumiem, iegūstot vakarnieku nosaukumu. Viens no pirmajiem pasākumiem bija savu uzvārdu latviskošana. Tā Treilands pārtapa par Brīvzemnieku un kopā ar Valdemāru bija pulciņa dvēsele. Brīvzemnieks ieguva vācu valodas skolotāja tiesības, rakstīja avīzēm, tulkoja Gogoli un Šilleru, sacerēja dzeju, kļuva par biogrāfiskās literatūras pamatlicēju, darbojās izglītības laukā kā skolu inspektors. Tomēr vislielākie nopelni viņam bija folkloristikā.
Maskavā 1867. gadā notika Etnogrāfijas izstāde un slāvu kongress. No izstādes iegūtā peļņa bija nolemta etnogrāfiskiem pētījumiem un ceļojumiem. 750 rbļ. tika atvēlēti ekspedīcijai uz Latviju, tādu summu nesaņēma neviena cita Krievijas "malienas" tauta. Bija jāatrod piemērota ekspedīcijas dalībnieka kandidatūra – izglītots, ieinteresēts, jauns latvietis, kam nav bijis sakars ar "Pēterburgas Avīzēm" un kas brīvi varēja iebraukt Latvijā. Tāds bija Fricis Brīvzemnieks. 1869. un 1870. gada vasaras mēnešos, viņš pēc kārtīgas teorētiskas sagatavošanās apceļoja visu Latviju, iegūstot daudz vērtīgu materiālu un atstājot ieinteresētus vietējos pārstāvjus sava aizsāktā darba turpināšanai. 1873. gadā Brīvzemnieks sagatavoja no ekspedīcijas guvumiem krājumu (Сборник антропологических и этнографических статей о России и странах ей прилежащих, издаваемых В. А. Дашковым книга II. М., 1873.) ar 1118 dziesmām, kuru izdeva Maskavas Dabas zinātņu, Antropoloģijas un Etnogrāfijas draugu biedrība. Latviešu tekstu atveidei izmantoja kirilicu. Brīvzemnieks līdztekus vēl kārtoja arī citus savāktos žanrus. Pēc vairākiem viņa uzaicinājumiem "Zinātnības un tautas draugiem" (Latviešu Avīzes, 1877, Nr. 38; Baltijas Zemkopis, 1877, Nr. 37; Baltijas Vēstnesis, 1877, Nr. 37.), 70. gadu beigās uz Maskavu no Latvijas sāka plūst folkloras materiālu straume. Savā nākamajā sakāmvārdu, mīklu un buramvārdu krājumā (Труды этнографического отдела материалы по этнографии латышского племениплемени. М., 1881., 224 c. [1707 sakāmvārdi, 1682 mīklas, 717 buramvārdu un tautas medicīnas ar tulkojumu krievu valodā]. Brīvzemnieks ievadā pieminēja jau 80 līdzstrādniekus, uzrādot 64 uzvārdus un daļēji viņu nodarbošanos. Grāmata saņēma Dabas zinātņu, Antropoloģijas un Etnogrāfijas draugu biedrības lielo sudraba medaļu, un 12 no čaklākajiem materiālu sūtītājiem tika uzņemti biedrībā par līdzstrādniekiem, bet F. Brīvzemnieks par patstāvīgo biedru. 1887. gadā iznāca F. Brīvzemnieka sakārtotie pirmie latviešu tautas pasaku un teiku krājumi vispirms krievu valodā ar 148, patiesībā ap 200 tekstiem (Сборник по этнографии Вып. II М.,1887., 292с) un tikai 27 pasakas latviešu valodā (Mūsu tautas pasakas Fr. Brīvzemnieka sakrātas, izdotas no RLB ZK Derīgu grāmatu apgādāšanas nodaļas, Jelgava, 1887., 46 lpp.). Pavisam viņš vēlāk atdeva Ansim Lerhim-Puškaitim ap 1000 pasaku pierakstu. Puškaitis tajā dienā iegādājās sienas pulksteni Lancenieku skolai. Vēl šodien Pasaku muzejā Džūkstē tiek rādīta naglas vieta, kur pulkstenis karājies.
Tādējādi, pašaizliedzīgi vācot, neatlaidīgi organizējot un ierosinot šajā darbā citus, izdodot vairāku žanru pirmreizējos krājumus, Fricis Brīvzemnieks atzīstams par latviešu folkloristikas pamatlicēju. Pateicoties viņa personībai, viņa pūlēm un viņa uzmanībai pret saviem palīgiem, kas izpaudās ļoti plašajā sarakstē, folkloras vākšana 19. gadsimta beigās pārvērtās masu kustībā.
1878. gadā Valdemārs ierosināja no savāktā tautasdziesmu materiāla sagatavot izlases krājumu ar skaistākajām dziesmām, kas būtu pieejams latviešu tautai, jo pirmās izdotās tautasdziesmu grāmatas bija domātas vairāk vācu un krievu publikai. Šādam izdevumam vajadzēja celt tautas pašapziņu un rosināt tautasdziesmu vākumu papildināšanu. Šo darbu Valdemārs uzticēja Baronam. Uz III Vispārīgajiem latviešu dziesmu svētkiem 1888. gadā tādu krājumu neatkarīgi no Maskavas jaunlatviešiem sagatavoja skolotājs, vēlākais žurnālists un literatūrzinātnieks Āronu Matīss (Mūsu tautas dziesmas) Barons varēja nesteigties ar dziesmu izdošanu, bet domāt par pilnīgu visu savākto un jau no Brīvzemnieka saņemto ap 30 000 dziesmu variantu sakārtošanu un apkopošanu. "Latvju dainās" visvairāk dziesmu ir Brīvzemnieka un Barona krājumā (BB), kur 370 līdzstrādnieku bija savākuši 86 043 dziesmu. Vislielākais dziesmu skaits ir tiem cilvēkiem, kas sarakstījās personīgi ar Brīvzemnieku un bija viņa iedvesmoti. Vācēju vēstules saglabājušās Misiņa bibliotēkā un 51, kas adresēta Baronam, Dainu skapī.
Par Brīvzemnieku rakstījuši – Teodors Zeiferts, Žanis Unams, Jānis Alberts Jansons, Konstantīns Karulis, Elza Knope, Boriss Infantjevs, Jānis Rozenbergs, Mirdza Birzniece u.c. Viņa 150. dzimšanas dienai par godu tēlnieks Ģirts Burvis uzcēlis pieminekli Rīgā, daudzās Latvijas pilsētās ir Brīvzemnieka vārdā nosauktas ielas un Brīvzemnieka pamatskola.
Latviešiem dota brīnišķīga iespēja Helovīnu vakarā atzīmēt divu savu dižgaru jubileju.
Māra Vīksna
Izstāde izveidota ar VKKF mērķprogrammas "KultūrELPA" finansiālu atbalstu un ir projekta "Daudzveidīga tradicionālās kultūras satura nodrošinājums digitālajā vidē" daļa
Pēdējo reizi labots: 01.11.2021 20:31:54