Folkloristam Ojāram Ambainim – 100

Ojārs Ambainis (1926.23.02. – 1995.19.03.) nāk no ievērojamas grāmatnieku dzimtas – viņa tēvs Valdemārs Ambainis literāts, žurnālists, ierēdnis Finanšu ministrijā; tēva pusbrālis Vilis Austrums literatūrvēsturnieks, izcils bibliogrāfs. Ambaiņu saknes meklējamas Vietalvas Odzienas Īvānos, šobrīd šis māju puduris pieder Aiviekstes pagastam. Ojārs piedzima Alūksnē, kad tēvs tur vadīja laikrakstu “Malienas Ziņas”, bet jau pēc gada viņš kļuva par Torņakalna puiku. Pēc laimīgās bērnības tēva namā un Otrā pasaules kara viņš beidza Raiņa 8. vidusskolu un 1947. gadā iestājās LVU Filoloģijas fakultātē.

Studiju pēdējā kursā 1952. gadā viņu uzaicināja strādāt Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Etnogrāfijas un folkloras institūtā (EFI) atbrīvotā Borisa Infantjeva vietā. Viens no pirmajiem darbiem bija piedalīties folkloras vākšanas ekspedīcijā, kuras dēļ Ojārs pat netika uz sava kursa izlaiduma balli. Viņam bija jāsteidzas uz Sēliju, kur jāsagaida palīgos studenti, paša nākamie kolēģi Rita Drīzule un Jānis Rozenbergs, jāmeklē un kā arī jākonsultē vietējie dzejnieki. No Aknīstes vidusskolas 300 audzēkņiem vismaz seši sevi par tādiem uzskatīja. Ambainim bija arī jāprot pareizi, atbilstoši laikam pierakstīt kādas teicējas biogrāfijas faktu, ka dēls ar ģimeni kopš 1941. gada “pārcēlies dzīvot uz Krasnojarskas apgabalu”.

Pēc divu nedēļu darba Sēlijā folkloristi pārcēlās pāri visai Latvijai uz Ventspils pusi. Šeit Ojāra pienākumos bija vākt materiālus par sarkanajiem partizāniem Usmas pagastā. Viņš satika vietējo skolotāju, Rīgas Skolotāju institūta absolventu Jūliju Karēli, kurš bija jau no 1925. gada iesniedzis LFK trīs nopietnus folkloras vākumus. Vidzemnieks Karēlis brīnījās, ka tiek pierakstīti tik neseni notikumi. Jaunais folklorists Ambainis savā lauka pētījuma dienasgrāmatā ierakstīja: “Vispār – iespaids tāds, ka b. Karēlis gan interesējas par folkloru un valodniecību, bet viņam trūkst šajos jautājumos dziļāku teorētisko zināšanu, pie tam par padomju tautas daiļradi, kolektīvo jaunradi u. tamlīdz. jautājumiem viņam pavisam mazs priekšstats.” (LFK 1895, 2163, 12.) Mežainajos Kurzemes ceļos jaunajam speciālistam brīžam pietrūka dienišķās maizes, jo no Ugāles Usmā tā nebija pievesta vairākas dienas. Labi, ka izpalīdzēja vietējā bērnudārza darbinieki un kādus vakarus Ojāru pabaroja, priecājoties, ka tik liels ēdējs vēl šajās telpās nav pieredzēts.

Turpmākajās ekspedīcijās Latgalē vairs nebija jāmeklē ne jaunrade, ne maizīte, bet jānoorganizē noslēguma sesija un koncerts, jo Ambainis bija arī ekspedīcijas vadītājs, kam jālasa pārskata referāts gan 1959. gadā Preiļos, gan 1960. gadā Balvos. Naktīs kopā ar Saunas pagasta etnogrāfisko ansambli, tā vadītāju Aleksandru Vasiļevski, kolēģēm Jadvigu Darbinieci un Mirdzu Asari tika veidots Linu talkas uzvedums Preiļu rajona Ždanova vārdā nosauktajā kolhozā. Turpat no kādas teicējas Ojārs pierakstīja 8 pasakas, kas visas sākās ar vārdiem: “Dzeivova dzeds ar buobu”.

Divus gadus pēc kārtas folkloristi devās uz Latvijas un Lietuvas pierobežu, Ambainis vadīja 18. ekspedīciju Dobeles un Mažeiķu rajonā ar noslēgumu Jaunakmenē. Aizvien vairāk viņš savos materiālos pierakstīja pasakas, teikas un anekdotes. Kā lielāko speciālistu vēl līdzās četriem citiem kolēģiem, viņu pieaicināja pierakstīt lieliskās teicējas Līnas Kuģes Aucē teikto vēstītājas folkloru. Noslēguma koncertā Lietuvas pusē viņa dziedāja kopā ar savu brāli Žani Ābeli, kuram Latvijā, kā bijušajam leģionāram, neļautu kāpt uz skatuves. Nākamajā 1965. gadā Bauskas rajonā Ambainis vāca Skaistkalnes teikas un nostāstus par baznīcu, klosteri, pazemes ejām, tirgiem, pieminekļiem, 1905. gadu, par kaimiņtautu raksturiem un attiecībām. Ojārs vēl Žeimē – mazā Lietuvas miestiņā apciemoja luterāņu kapu sargu Jāni Krūmiņu, kura suns Hektors, sadzirdējis saimnieka stāstījumu, patstāvīgi aizveda viesi pie barona Keizerlinga kapa. Tas nebija nekāds brīnums, Ojāru mājās Torņkalnā gaidīja runcis Jēkabsons, ar kuru kopā viņi skatījās hokeju.

Pēdējā ekspedīcijā, ko Ambainis vadīja un kas notika 1970. gadā Madonas un toreizējā Stučkas rajonā, viņš nonāca sirdij tuvajos Odzienas Īvānos, kur kādreiz dzīvojusi ļoti laba teicēja Milda Pabērze un ko savlaicīgi pierakstījuši skolotājas Zeltītes Īvānes audzēkņi. Vērtīgos materiālus, kas glabājās Odzienas skolā, viņš dublēja folkloras fondiem. Ekspedīcijas vadītājs vēl satikās ar vairākiem folklorā ieinteresētiem skolotājiem Pļaviņās, Klintainē un arī ar apbrīnojamo novadpētnieku, biškopi Jāni Krūmiņu Gaiziņkalna Duriņos.

No Ojāra viena paša savāktā materiāla varētu izveidot lielisku grāmatu, bet viņš ir radījis vairākus latviešu pasaku un anekdošu krājumus, piedalījies tautasdziesmu izdošanā. Apbrīnojami, cik daudz darbu uzticēja jaunajam zinātniekam. Ar pirmajām dienām EFI viņu iesaistīja tautasdziesmu kārtošanā un rakstīšanā izlases I un II sējumam (1955 – 1956), viņa ziņā bija dziesmas par lopkopību, kumeliņu un viss bāreņu dziesmu cikls. Latviešu tautasdziesmu akadēmiskajā izdevumā vēlāk šīs nodaļas sakārtoja publicēšanai jau pirmajā ekspedīcijā Aknīstē iepazītie un satiktie studenti. Institūta vadība gribēja pievērst Ojāru garo tautasdziesmu un romanču pētniecībai, bet viņš neraksturīgi sev, jo vienmēr piekrita un izpildīja visus uzliktos darbus, kategoriski atteicās. Viņam bija skaidra programma, viņš pētīs pasakas. 1956. gadā iznāca ļoti apjomīga un krāšņa grāmata “Latviešu tautas pasakas” ar Pāvila Šēnhofa ilustrācijām, to bija sakārtojuši EFI darbinieki, kam visiem uzvārds sākās ar burtu A. To ievadīja 10 lpp. garš Ambaiņa pētījums. Tajā bija arī pāris sistēmai nepieciešamās rindkopas par pasaku izmantojumu komunistiskajā audzināšanā.

Nostrādājis EFI (vēlāk Valodas un literatūras (VLI), Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LFMI) Latviešu folkloras krātuvē) tikai piecus ar pusi gadus, Ojārs Ambainis 1958. gadā jau aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju “Dažas latviešu sadzīves pasaku mākslinieciskās izveides problēmas”. Darba vadītājs Arturs Ozols atsauksmē sevišķi izcēla nodaļu par sadzīves pasaku tēliem, kas grupēti pozitīvajos (zemnieks, ganu zēns, gudrā meita, veiklais zaglis, trešais dēls), negatīvajos (kungs, mācītājs, saimnieks) un neitrālajos jeb palīgtēlos (ķēniņš, princeses). Likumsakarīgi, ka “Latviešu literatūras vēstures” I sējumā Ojāra Ambaiņa apcerējums Vēstītāja folklora 1959. gadā, 159. – 252. lpp. Par folkloru viņš rakstīja “Latviešu etnogrāfijā” 1969. gadā, Latvijas Mazajā enciklopēdijā (LME II un III sējumā, 1968. – 1970.) seši viņa izstrādāti šķirkļi.

20. gadsimta 60.gados beidzot Latvijā atļāva padomju zinātniekiem veidot visaptverošu latviešu tautasdziesmu akadēmisko izdevumu. Folkloristiem vairākus gadu desmitus tas bija galvenais plāna darbs. Ojārs Ambainis bija “Latviešu tautasdziesmas” I sējuma (1979) atbildīgais redaktors. Viņš kārtoja un rakstīja nodaļās visas dziesmas, kas dziedamas talkās; pie apģērbu gatavošanas; meža darbos, arī ogojot, sēņojot, dzīvnieku dzīvi vērojot; ķekatās un čigānos ejot. IV sējumā (1982) bija viņa pētījums “Latviešu gadskārtu ieražu dziesmas”. Noslēdzot pirmo akadēmiskā izdevuma ciklu (1984), pieci no VLI kolektīva saņēma Valsts prēmiju, arī Ojārs.

Tomēr tautasdziesmu dēļ sirdij tuvos pētījumus vairāki folkloristi veica ārpus darba laika un institūta telpām. Ojārs Ambainis izveidoja tematiskas izlases “Ar gudru prātu var visu” (1959, 1990), “Tauta par baznīcu un mācītājiem” (1963, 1976), “Vilks jēra ādā” (1965), “Vācu tautas pasakas” paša tulkojumā (1970), “Ganu zēns un velns” (1987), “Skaistākās latviešu pasakas” (1991). Tandēmā ar Kārļa Arāja sastādījumu un Ojāra ievadu tapa vairāki anekdošu un pasaku krājumi – “Latviešu tautas anekdotes” (1961), “Kas gudrs, tam padoms” (1971). Ambainis sagatavoja latviešu pasaku izdevumu vācu valodā “Lettische Volksmärchen” Berlin 1977., 447 lpp. Krājumā bija 128 pasakas, kurām pirmo reizi latviešu folkloristikā doti zinātniski komentāri par pierakstes vietu, izplatību, variantiem.

Ojārs Ambainis uzrakstīja “Latviešu folkloristikas vēsturi” (1989), par ko saņēma sabiedrības pārmetumus par tajā atrodamām “spēcīgām stagnācijas laika iezīmēm.” 80. gados VLI bija iecerēta plaša monogrāfija par dažādiem latviešu folkloras žanriem, ievada nodaļa būtu ieskats folkloristikas vēsturē, ko kopā ar nodaļu par pasakām uzticēja Ambainim. Viņa daļa bija gatava jau 1985. gadā, citas nodaļas laikmeta griežos dažādu iemeslu dēļ neieraudzīja dienas gaismu. Kādam radās doma pēc dažiem gadiem tomēr izdot atsevišķi vēstures apcerējumu. Autoram nelūdza papildināt vai veikt kādus labojumus. Ja no sākuma būtu domāts par grāmatu, tā būtu daudz plašāka, kā informācijas avots tā ir uzticama un izmantojama tikai ar savam laikam raksturīgiem noklusējumiem.

Ojārs Ambainis bija sabiedriski aktīvs, viņš lasīja lekciju kursu par latviešu folkloru Latvijas Valsts konservatorijā (1977 – 1987), piedalījās Zinību nama lekciju ciklos, radio atbildēja Kāpēcīšiem, vienmēr dalījās ar savām enciklopēdiskajām zināšanām, izpalīdzēja kolēģiem. Savu darba dzīvi veselības dēļ viņš beidza 1991. gadā, 1994. par ieguldījumu pasaku pētniecībā saņēma Anša Lerha-Puškaiša balvu.

Latvijas Radio raidījumu cikls "Sarunas Latviešu folkloras krātuvē” 8

Māra Vīksna

Pēdējo reizi labots: 22.02.2026 15:09:59