Ritai Drīzulei – 100

Autors: Guntis Pakalns

20. gadsimta 50. gadu vidū latviešu folkloristikā ienāca zinātnieku paaudze, kas “noteica toni” šajā nozarē līdz pat padomju laika beigām. No šo dažu cilvēku darbaspējām, zināšanām, inteliģences, atbildības sajūtas un drosmes bija atkarīgs, kāda bija (un ir) vairāku paaudžu izpratne par latviešu folkloru, mitoloģiju, senajām dziesmām un tradīcijām. Ļoti daudz laika aizņēma akadēmiskā izdevuma “Latviešu tautasdziesmas” sagatavošana. Vasarā notika folkloras vākšanas ekspedīcijas. Katram bija savas pētījumu tēmas. Darbs bija saplānots, zinātniskās publikācijas tika kolektīvi apspriestas, tām bija jāatbilst noteiktām kvalitātes un ideoloģiskām prasībām.

Rita Drīzule pie sava darba galda, kārtojot tautasdziesmas.

Rita Drīzule (15.8.1921.–11.1.2017.) strādājusi Latviešu folkloras krātuvē (kurai agrāk bija citi nosaukumi – Folkloras sektors, Folkloras nodaļa) no 1954. gada 1. septembra līdz 1992. gada 1. martam. Viņa tika pieņemta darbā LPSR Zinātņu akadēmijas Etnogrāfijas un folkloras institūtā, kas no 1956. gada sākuma tika pārveidots par Valodas un literatūras institūtu, bet 1991. gada beigās par LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtu. Vai visu laiku jaunākās zinātniskās līdzstrādnieces amatā. Arī pēc aiziešanas pensijā turpinājusi darboties folkloristikā.

Izlasē “Latviešu tautasdziesmas” (3. sēj., 1957) un Akadēmiskajā izdevumā „Latviešu tautasdziesmas” (1. – 5.2. un 7. sēj., 1979–2000) viņa iestrādājusi kopā vairāk nekā 1370 lappuses teksta, tai skaitā lielas nodaļas “Kara dziesmas” un “Bāreņi”. Šī darba apjoms un sarežģītība īsti saprotama tikai tiem, kas paši pie tā strādājuši.
Ritas Drīzules sastādītās tautasdziesmu izlases.

Plaši izmantojot arhīva materiālus, Drīzule sastādījusi tautasdziesmu izlases – pamatīgas, tradīciju reprezentējošas, skaistas un gaumīgas: “Dziedot mūžu nodzīvoju” (1970, ģimenes ieražu dziesmas), “Kad saulīte rotājas” (1982, gadskārtu ieražu dziesmas, pārstrādāts un papildināts izdevums 2015), “Liepu laipa” (1989, gudra un daiļa dzīve tautasdziesmu atainojumā, S. Lasmanes priekšvārds), “Balta gāja sērdienīte”(1994, bāreņu dziesmas) un “Latviešu tautasdziesmas. Gadskārtu ieražu dziesmas” (1998). Gandrīz visām izlasēm ir pašas rakstīti priekšvārdi vai pēcvārdi, kā arī tautasdziesmu leksikas skaidrojumi vai komentāri. Laikā, kad šādu folkloras izdevumu bija maz, šīs izlases, izdotas lielās tirāžās, ļoti daudziem palīdzēja tuvāk iepazīt tautasdziesmas.

Publicēti nozīmīgi pētījumi un plašāki populārzinātniski raksti par tautasdziesmām: bāreņi un sērdieņi, gadskārtu un ģimenes ieražas, tautasdziesmu valoda, latviešu un lietuviešu kāzu dziesmu salīdzinājums u. c. Krājumā “Latviešu folklora. Žanri. Stils” Vilmas Grebles sastādītajā bibliogrāfijā ir Drīzules publikāciju saraksts līdz 1974. gadam.

No pašas neatkarīgu iemeslu dēļ (iespējams, ietekmīgāko kolēģu cīņa par amatiem, maskēta aiz ideoloģiskiem apsvērumiem, u. c.) tika pārtraukts darbs pie gandrīz pabeigtas disertācijas par bāreņu dziesmām, kaut nepieciešamās publikācijas jau bija. Vēlāk R. Drīzule rakstījusi arī par latviešu mitoloģiju, tai skaitā deviņus šķirkļus “Mitoloģijas enciklopēdijā” (1994). Līdzās nelieliem rakstiem ir plašāki: “Dieva un Velna mitoloģiskie personificējumi latviešu folklorā” krājumā “Varavīksne 1986” un “Mīts un rituāls Jāņu dziesmās”, “Karogs” Nr. 5–6, 1991.
R. Drīzule uzstājas Kr. Barona konferencē 1990. g. 31. oktobrī.

Foto: Vaira Strautniece

2006. gadā iznāca Drīzules no vācu valodas tulkotā Haralda Biezā grāmata (viņa 1955. gada disertācija) „Seno latviešu galvenās dievietes” – sistemātiskākais un apjomīgākais pētījums par Māras un Laimas tēlu vēsturi latviešu tautasdziesmās. Bijušas ieceres par vēl citiem tulkojumiem.
/

Kāpēc neaizstāvēju disertāciju par bāreņu dziesmām, intervē G. Pakalns, 9.8.2011 (5:14).

“Salīdzinot Kr. Barona “Latvju dainu” 1. sējumā publicētās bāru dziesmas ar visiem iepriekšējiem bāru dziesmu publicējumiem, Barona sakārtojums jāatzīst par daudzpusīgāko un pilnīgāko. Kamēr iepriekšējos publicējumos bāru dziesmu grupējumam bija lielākā vai mazākā mērā nejaušības raksturs, Kr. Barons ir spējis no šīm dziesmām izveidot sava veida liroepisku stāstījumu, kas iesākas ar mazā bāra bērna žēlām pēc nomirušajiem vecākiem un noslēdzas ar bārenītes precībām un kāzām, resp. ar sabiedrisku aktu, kas senākajos tautas uzskatos iznīcināja sociālos nosacījumus bārenes personiskajai atkarībai no svešu ļaužu aizbildnības.”

Drīzule Rita. Bāru dziesmu publicējumi un pētījumi latviešu folkloristikā. Krišjāņa Barona piemiņai. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūta raksti XV. Rīga, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība, 1962, 84. lpp.

“Atskatoties uz visām latviešu gadskārtu ieražām un to dziesmām kopumā, jākonstatē, ka tajās atrodami ļoti arhaisku mītu elementi, kādi sen izzuduši pie citām Eiropas tautām. Iespējams, ka daži no tiem pat aizņemti apkārtējo tautu ieražās.”

Drīzule Rita. Gadskārtu ieražas tautasdziesmās. Kad saulīte rotājas. 2., papildinātais izdevums. Rīga, Zinātne, 2015, 34. lpp.

“Rita Drīzule savā apcerējumā par Dieva un velna mītoloģiskajiem personificējumiem apstrādājusi apjomīgu materiālu, izvirzīdama vienu otru īpatnēju atzinumu, piem.: “Visi daudzveidīgie dieviņi (sētas, lauku, mežu) radīti Zemes dieva sadalīšanās ceļā.” Rezumējot, Drīzules raksts vērtējams kā plašāks problēmas izgaismojums ar nopietnu pieeju un vietumis ar jaunām vēl pierādāmām hipotezēm.”

Lasmane Valentīna. Varavīksne 1986. Literārā mantojuma gadagrāmata. Rīgā: Liesma 1986. Jaunā Gaita nr. 166, marts 1988.

Ieskats Ritas Drīzules biogrāfijā

Rita dzimusi Galgauskas pagasta Lielpuru mājās saimnieka ģimenē 1921. gada 15. augustā.

Vectēva brālis Jānis Drīzulis (dz. 1869. g.) bijis mācītājs un latviešu ģimnāzijas vadītājs Harbinā, savulaik iesūtījis tautasdziesmas Kr. Barona “Latvju dainām”.

Jānis Drīzulis ar ģimeni Harbinā 1921. g. 30. oktobrī.

Foto no R. Drīzules albuma

Tēvs Jānis Alberts Drīzulis divpadsmit gadus Galgauskā bijis pagastvecākais, un tik ļoti pratis sadzīvot ar cilvēkiem, rūpējies par mazturīgākajiem pagasta ļaudīm, ka, ienākot padomju varai, nav ticis represēts, jo saņēmis no šiem cilvēkiem ap 80 atbalsta vēstuļu. Sākoties kolektivizācijai, ievēlēts par kolhoza “Kopdarbība” priekšsēdētāju, vēlāk bijis tur citos amatos. Taču partijā nav stājies un jau 1949. gadā meitai esot sacījis: “Es jau nu nekāpšu uz grimstoša kuģa.” Tēvs gājis bojā 1959. gadā no zibens negaisa laikā, kad palicis kolhoza āboliņa tīrumā viens pats, gribēdams pabeigt nokopt ražu. Apbedīts Tirzas kapos. Ziņas par tēvu atrodamas gan pirmskara, gan pēckara latviešu periodikā. Viņš aprakstīts arī Egīla Ziemeļa grāmatā “Pār Galgausku aizskanēja” (1988) par slaveno slaucēju Martu Semuli, kas strādājusi viņa kolhozā.

No mātes Rita esot mantojusi dievbijību un tieksmi uz garīgo apceri. Māte Minna Hortenzija (dzimusi 1899. g.) augusi dievbijīgā un muzikālā daudzbērnu ģimenē Tirzā – bijuši seši bērni. Viņas tēvs Kārlis Rumpe jaunībā aktīvi darbojies vietējā mūzikas kapelā, spēlējis vijoli. To iemācījis arī meitai – Ritas mātei. Abi Ritas vecāki vairākus gadus dziedājuši vietējā korī. Šo tradīciju turpinājusi arī Rita – dziedājusi Zinātņu Akadēmijas korī no 1954. līdz 1971. gadam. Rita smagi pārdzīvojusi vecāku šķiršanos, pēc tās māte ar meitu pārcēlusies uz tēva mājām Tirzas “Druvām”. Mātei nav piešķirta pensija, Ritai nācies par viņu daudz rūpēties, pēdējos mūža gadus viņa pavadījusi pie meitas Rīgā.

Jānis un Minna Drīzuļi kāzu dienā 1920. g. 14. augustā.

Foto no R. Drīzules albuma

Rita 1923. gada 15. jūlijā, nepilnu divu gadu vecumā.

Foto no R. Drīzules albuma

Rita ar māti 1933. gada 29. augustā.

Foto no R. Drīzules albuma

Rita (aizmugurē) kopā ar māti (priekšā), mātes vecākiem un, domājams, radiem 1939. gadā.

Foto no R. Drīzules albuma

/

Rita Drīzule stāsta par vecākiem un viņu mājām, 15.8.2011 (6:02).

“Turēties pie dzīves, nepalaisties – optimismu es esmu mantojusi no tēva. Darboties gribu un sapratni ar cilvēkiem – iejusties citos, skatīties dziļāk. Viņam bija ļoti gaiša galva. Lasīja gudras grāmatas, deva man arī.”

R. Drīzule.

Mācījusies Višu 6. klašu pamatskolā Galgauskā, tad Tirzas 6. klašu pamatskolā. Trīs gadus mācījusies Cesvaines ģimnāzijā, kur par skolotāju strādājusi arī LFK dibinātājas Annas Bērzkalnes māsa Marija Bērzkalne. Tad Madonas vidusskolā, jo Cesvaines pilī bija iekārtojies vācu karaspēks. Saglabājies albums ar fotogrāfijām no Cēsu sanatorijas, kur 1938. un 1940. gadā ārstējusi plaušu slimības, kā arī atmiņu albums ar skolasbiedru ierakstiem.
Rita (pirmā no labās puses) kopā ar citiem Tirzas 6. klašu skolas absolventiem 1937. gada 26. maijā.

Foto no R. Drīzules albuma

Iesvētīta 1940. gada 7. jūlijā. Saglabājies arī kāds viņas tajā laikā publicēts dzejojums.

Foto no R. Drīzules albuma

Cesvaines ģimnāzijā 1943. gada 11. aprīlī.

Foto no R. Drīzules albuma

1946./1947. mācību gadā Drīzule Jumurdā strādājusi par vēstures skolotāju, vēlāk vairākus gadus tuvāk mātes mājām – Lizumā.

Studējusi filoloģiju, no 1948. līdz 1952.g. neklātienē, tad trešajā kursā izdevies tikt klātienē, pusotras nedēļas laikā nokārtojot vairākus eksāmenus un ieskaites. Tajos gados atkārtoti nācies doties izglītības ministra Viļa Samsona – vispirms lūgt pārcelt strādāt citā skolā, tad atļaut studēt, pāriet no neklātienes klātienē. Vēlāk, kad Samsons bijis LPSR ZA zinātniskais sekretārs un Akadēmiskā tautasdziesmu izdevuma redkolēģijā, saveicinoties teicis: “Nu jā, aizmukāt gan no skolas darba un tikāt tagad pie tautasdziesmām!” Savukārt ar LPSR ZA akadēmiķi vēsturnieku Aleksandru Drīzuli esot patāla radniecība (viņa tēvs ir viņas vectēvam brālēns), taču nekāda pazīšanās vai palīdzība viņu vidū nav pastāvējusi.

Skolotāja Lizuma skolā 1947. gadā (trešā no labās).

/

Rita Drīzule par studiju laiku, izvēli strādāt folkloristikā un pieņemšanu darbā institūtā, 15.9.2011 (9:26).

/

Kā studiju laikā izturēja konkursu uz radio diktores vietu, 15.8.2011 (1:20).

Izsaukums uz neklātienes sesiju Filoloģijas fakultātē 1951. gada janvārī.

No Ritas Drīzules arhīva

Tirzas 6. klašu pamatskolas 1939. g. izlaidums. Pirmajā rindā no labās sēž pagasta vecākais Jānis Drīzulis.

Foto no Gaidas Valkovskas arhīva

/

Garāks Ritas Drīzules atmiņu stāstījums par vecākiem, skolas gadiem, dzimto pusi, radiem un ievērojamiem cilvēkiem – akadēmiķi A. Drīzuli (9:35), dievturi E. Brastiņu (11:45), dzejnieku J. Sirmbārdi (20:10) un darba gadiem skolā. Aplūkojam skolas biedrenes Gaidas Valkovskas atsūtīto Tirzas 6. klašu pamatskolas 1939. gada izlaiduma fotogrāfiju (no 1:42), kurā redzams arī R. Drīzules tēvs. Intervē G. Pakalns, 9.8.2011 (23:41).

Folkloras ekspedīcijas un ikdienas darbs folkloristikā

Interesi par folkloru raisījušas Artura Ozola lekcijas. Viņa vadībā uzrakstīts diplomdarbs par sakāmvārdiem. Studiju laikā darbojusies J. Rozenberga vadītajā Studentu zinātniskās biedrības Folkloras pulciņā. Jau 1952. gadā kā studente piedalījusies 6. zinātniskajā ekspedīcijā Jēkabpils rajonā. LFK digitālajā arhīvā garamantas.lv varam aplūkot viņas tolaik pierakstītos folkloras materiālus (arī latgaliski, lietuviski, krieviski, lasīt 109 lpp. garo ekspedīcijas dienasgrāmatu, pat dzirdēt viņas teicējas Jūlijas Kraševskas balss ierakstu.

Ritas Drīzules folkloras vākumi iekļauti galvenokārt attiecīgo folkloras ekspedīciju materiālos. Divas ekspedīcijas viņa esot vadījusi. Atsevišķā kolekcijā [1919] ir nedaudzi viņas 1955. gadā savāktie padomju folkloras materiāli.

Rita Drīzule ar teicēju Jūliju Kraševsku 6. folkloristu zinātniskajā ekspedīcijā Neretā.

LFK 19520020

Darbā 1954. gadā Ritu Drīzuli pieņēmis toreizējais Etnogrāfijas un folkloras institūta direktors Roberts Pelše. Viņš prasījis, vai jaunā darbiniece esot gatava strādāt gan dienu, gan nakti. Līdzās sēdējusi nākamā kolēģe Mirdza Asare, kas grūdusi sānos un čukstējusi: “Piekrītiet, piekrītiet, neiebilstiet Pelšem!” Tad nu Rita teikusi: “Ja vajadzīgs, arī nakts stundas jāziedo darbam ir…”

Ritai Drīzulei ir nopelni etnogrāfiskā ansambļa “Alsungas suitu sievas” dibināšanā. Parasti tas tiek saistīts 1955. gadu, ko uzskata par šī ansambļa dibināšanas gadu – ka tad Drīzule pulcējusi suitu sievas, lai piedalītos Aizputes dziesmu svētkos.

Tomēr šeit ir kāds pārpratums. Visticamāk, viņas sastapušās divus gadus vēlāk, kad 1957. gada 11. folkloristu zinātniskajā ekspedīcijā Drīzule strādāja Alsungā, pierakstīja arī Veronikas Porziņģes un Ievas Strēlevičas dziesmas un rūpējās par suitu dziedātāju uzstāšanos zinātniskās sesijas koncertā 1957. gada 29. jūnijā.

Pēc Daces Nastevičas pētījumiem 1955. gads tad būtu saistāms ar Jāņu apdziedāšanos Ziedulejā, kur tika dziedātas arī sacerētas padomju tautasdziesmas, bet tieši Drīzule esot rūpējusies par suitu sievu uzstāšanos zinātniskās sesijas koncertā Alsungā.

Ir ziņas, ka Drīzule līdzīgi sekmējusi arī daža laba etnogrāfiskā ansambļa izveidi Latgalē. Savukārt citas folkloras kopas atceras viņu kā interesantu lektori laikā, kad tikai nedaudzi folkloras pētnieki ar tām sadarbojās.

Rita Bebre, Rita Drīzule un Veronika Porziņģe 11. zinātniskajā ekspedīcijā Aizputes rajonā 1957. gadā.

LFK 19570023

Rita Drīzule un teicēja Ieva Strēleviča 11. zinātniskajā ekspedīcijā Aizputes rajonā 1957. gadā.

LFK 19570010

11. zinātniskā ekspedīcija Aizputē 1957. gadā. Alsungas dziedātājas uz skatuves: (no labās puses) Marija Pinkule, Anna Moze (saucēja), Margrieta Lindberga, Veronika Porziņģe, Natālija Cīrule, Marija Barene.

LFK 19570054

/

Rita Drīzule par piedzīvojumiem folkloras ekspedīcijās, līdzdalību suitu sievu etnogrāfiskā ansambļa dibināšanā (no 1:55) un folkloras bagātībām Latvijas novados, 15.8.2011 (6:40).

“Es palīdzēju noorganizēties, tikai žēl, ka Folkloras nodaļā to toreiz nepieminēja. Vācu kopā tās sievas, diezgan daudz nostaigājos un nobraukāju…”

R. Drīzule par savu līdzdalību “Alsungas suitu sievu” dibināšanā.

Rita Drīzule (priekšplānā) Kr. Barona “Latvju dainu” 50 gadu atcerei veltītās sesijas koncertā Zinātņu Akadēmijā 1965. gadā.

LFK 19650060

No darba gadiem institūtā atmiņā palikuši gan priecīgi un jocīgi notikumi, gan arī daži saprasti un piedoti, bet neizsāpēti aizvainojumi. Kopā strādāts, kopā jokots, kopīgi pārciestas grūtības. Ritai savulaik pat nācies būt par sarunu vedēju starp kolēģiem, kas savā starpā nav sarunājušies, kaut strādājuši vienā istabā…

1999. gadā R. Drīzulei piešķirta VKKF mūža stipendija. 2002. gadā viņa saņēma Lielo folkloras balvu par mūža ieguldījumu.

Nelielā kolēģu pulkā 2011. gada 15. augustā R. Drīzule nosvinēja savu 90. dzimšanas dienu. Viņa izmantoja iespēju pastāstīt atmiņas par savu dzīvi, vecākiem un attiecībām ar saviem darba kolēģiem. Daļu no tā iespējams noklausīties šai izstādei pievienotajos audio ierakstos.

Vēlāk veselība pasliktinājās. Nosvinējām vēl 95. dzimšanas dienu. Apglabāta aukstā 14. janvāra dienā Tirzas Kancēna kapos līdzās viņas mātes kapa vietai.

“Man ir bijuši tik labi visi darba biedri, lai kā viņi kurš domājuši, bet kas gan ir taisnība – visi viņi ir mani tā vai citādi stimulējuši uz darbu. Arī mans krientais studiju un darba biedrs Jānis Rozenbergs… Viņš taču mani dažreiz tā ņēma priekšā! Vai! Un es pārskaitos ar’ ne reizi vien. Bet, kur vajadzēja, viņš mani aizstāvēja gan! Jānis vienreiz atklātības brīdī sacīja tā: “Viss jau būtu labi, varbūt tu būtu tālāk tikusi, bet tev taču nemaz nav godkāres!” Man pietrūka sacensības gara. Bet tas jau savā ziņā slikti, tas nevirza cilvēku. Godkāre ir vajadzīga.”

R. Drīzule.

Rita Drīzule kādā no dzimšanas dienām kopā ar kolēģiem, no kreisās: Elga Melne, Jānis Rozenbergs, Baiba Putniņa, Vilis Bendorfs, Helēna Erdmane, Jānis Vīksna, Beatrise Reidzāne.

/

Rita Drīzule par studiju biedru un kolēģi Jāni Rozenbergu un par godkāri, 15.8.2011 (2:52).

Saņemot Lielo folkloras gada balvu 2002. gadā.

Rita Drīzule kopā ar darba biedriem savā 90 gadu jubilejā, no kreisās: Vera Vāvere, Māra Vīksna, Guntis Pakalns, Elga Melne, Helēna Erdmane, Dace Bula, Beatrise Reidzāne.

Piemiņa

2019. g. 5. oktobrī Tirzas Kancēna kapos uzstādīts tēlnieka Tālivalža Muzikanta veidots piemineklis ar uzrakstu “Tautasdziesmu pētniece Rita Drīzule”.

Pieminekļa autors kopā ar dēlu.

Foto: Guntis Pakalns

Atbrīvojot Drīzules istabu (viņa dzīvoja komunālajā dzīvoklī Kr. Barona ielā) 2017. gada janvāra beigās, kopā ar Aldi Pūteli atlasījām rokrakstus, dokumentus un citus ar viņas dzīvesstāstu un piemiņu saistītus materiālus. Neliels pārskats par tiem ir šeit.

2017. gada 15. augustā folkloras ekspedīcijas ietvaros notika Drīzules piemiņas pasākums rakstnieka Apsīšu Jēkaba dzimtajā mājā “Kalaņģi”. Izmantojām iespēju ielūkoties arī Drīzules vectēva un mātes mājās “Druvas”, par kuru saglabāšanu rūpējusies ārste un rakstniece Ieva Bērziņa. Viņas mājas atrodas turpat blakus, viņa vairākus gadu desmitus tikusies ar Ritu Drīzuli, sarakstījusies, dāvinājusi savas grāmatas, arī rakstījusi par viņu. “Druvās” bija saglabājušās vienkāršas senu laiku mēbeles, sadzīves lietas un mātes rakstītās dienasgrāmatas – dzīve te apstājusies brīdī, kad māte pārcēlusies uz Rīgu pie meitas. Daļa no šiem rokrakstiem tiks uzglabāti LFK arhīvā, daļa “Kalaņģos”.

“Druvās” 2017. gada 15. augustā.

Foto: Aldis Pūtelis

Rita Drīzule ir iekļauta Galgauskas un Tirzas ievērojamo novadnieku sarakstos.

Pie Gulbenes bibliotēkas 2017. gadā izveidots mākslinieka Ivara Drulles vides objekts “Novadnieku grāmatu plaukts”, kas katru gadu tiek papildināts ar jaunām “grāmatām”. Kopš 2019. gada 24. jūlija šeit ir arī Ritas Drīzules “grāmata”.

Foto: Guntis Pakalns

Ritas Drīzules 100 gadu jubileja ir pavisam blakus viņas novadniekiem brāļiem Kokariem. Tādēļ necerējām uz vērienīgu atzīmēšanu. Bija piemiņas brīdis Tirzas Kancēna kapos. Tautasdziesmas dziedāja Lizuma folkloras kopas vadītāja Aisma Valtera (viņas kopa dibināta tieši tajās mēnesī, kad Rita Drīzule devās mūžībā) un Tirzas folkloras kopas dalībnieki. Telefoniski izskanēja dziesmots sveiciens no “Alsungas suitu sievām”. Stāstījām atmiņas un runājāmies par tautasdziesmām.

Foto: Guntis Pakalns

Bija atmiņu pēcpusdiena “Kalaņģos”, kur vietējie novadpētnieki palīdzēja precizēt daudzus ar Ritas Drīzules dzīvi saistītos faktus.

Foto: Juris Vīksna

Ritas Drīzules veikumam ir sava paliekoša vieta latviešu folkloristikas vēsturē. Ceram, ka arī novadnieki godam rūpēsies par viņas piemiņas saglabāšanu.

Paldies par apmeklējumu!

Te aicinājums ierakstīt viesu grāmatā:

Lasīt
kultūrelpaValsts kultūrkapitāla fondsKultūras ministrija

Projekts “Daudzveidīga tradicionālās kultūras satura nodrošinājums digitālajā vidē” tiek īstenots ar VKKF mērķprogrammas “KultūrELPA” atbalstu.

Izstāde