Ornaments un mitoloģija

Izstādi sagatavoja: Digne Ūdre

Mūsdienās latviskā ornamenta lietošanas tradīcijas būtiska sastāvdaļa ir ornamenta un mitoloģijas saistība. Saskaņā ar šādu ornamenta interpretāciju atsevišķi tā elementi tiek uzskatīti par vizuāliem dievību un citu mitoloģisku būtņu atveidiem. Par to liecina gan ornamentu nosaukumi, piemēram, Laimas un Dieva zīme, Māras un Pērkona krusts, Austras koks un citi, gan arī pārliecība par ornamenta spēju labvēlīgi ietekmēt tā lietotāju, jo katras zīmes iedarbība ir saistīta ar attiecīgo mitoloģisko būtni. Ir ierasts šādu ornamenta skaidrojumu balstīt tradicionālajā kultūrā, folklorā un mitoloģiskajos priekšstatos. Tas tiek uzskatīts par senču mantojumu, kas nāk no aizlaikiem, taču šādai ornamenta interpetācijai ir zināms gan autors, gan konkrēts rašanās laiks. Aizsākumi ornamenta un mitoloģijas saiknei meklējami starpkaru periodā, mākslinieku Ernesta Brastiņa (1892–1942) un Jēkaba Bīnes (1895–1955) idejās. Izstāde piedāvā ieskatu ornamenta mitoloģiskās interpretācijas aizsākumos, tās izpausmēs starpkaru periodā, kā arī Ernesta Brastiņa un Jēkaba Bīnes darbos.

Ernests Brastiņš pilskalnu apzināšanas ekspedīcijas laikā Krāslavas apkārtnē uzmēra pilskalnu.

Krāslava, 1925. gada 14. jūlijs. Autors: Mārtiņš Sams. Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, LNA_KFFDA_F1_4_130111N.

Ernests Brastiņš ar pirmo sievu Mildu.

Rīga, 1920. gadu beigas. Autors: M. Lapiņš. Rakstniecības un mūzikas muzejs, Ernesta Brastiņa kolekcija, E. Brast. F 2/4, RTMM 841228.

Ernests Brastiņš. Latviešu ornamentika, Rīga: Vālodze, 1923.

Aizsākumi idejai par ornamenta un mitoloģijas saistību rodami Ernesta Brastiņa trīs mākslai veltītajās grāmatas: Glezniecības pastardienas (1922), Latviskais ornaments (1923) un Latvju raksta kompozīcija (1925). Grāmatā Latviešu ornamentika Ernests Brastiņš aicina uz “latviešu stila renesansi” un apraksta Dieva, Laimas, Jumja, Saules, Mēness zīmes, zvaigžņu rakstu, Lietuvēna krustu, Austras koku un Pērkona zīmi. Brastiņaprāt, lai izprastu ornamentu, atbildes jāmeklē mitoloģijā:

“Latviešu stilistisko elementu izprašanai tātad jāvelk paralēles starp mitoloģiju un atlikušiem ornamentāliem materiāliem. Ķeroties pie šā darba, sākumā ir tāds iespaids, it kā ieietum kādā tumšā pagrabā, kur neko nevar saredzēt.”

Latviešu ornamentika, 22. lpp.

Ernests Brastiņš. Glezniecības pastardienas, Rīga: Vālodze, 1922.

Par mākslas un mitoloģijas saistību Brastiņš rakstīja jau gadu iepriekš izdotajā grāmatā Glezniecības pastardienas:
“Mākslai bija viegli elpot, kad pa latviešu druvām brida Dievs platā, pelēkā mētelī, kad baltā Laima lika bārenītes ceļus, kad Kurbads un Kalējpuika cīnījās ar mošķiem un varmākām, ar vārdu sakot, kad dzīva bija tautas ticība. Kristīgo baznīcu zvaniem atskanot, senās dievības cita pēc citas atstāja senlatviešu laukus, sētas un sirdis, paņemdamas līdzi arī mākslas saturu. Gan iztrūkumu mēģina aizpildīt mūku ievazātais saturs, bet tas neatrod savus īstos izpaušanās veidus agrākā Saules kulta zemē un iepriekšējiem mākslas stilistiskiem elementiem jāizbeidzas.”

Glezniecības pastardienas, 53. lpp.

Lai arī mūsdienās ornamenta un mitoloģijas saistību ierasts uzskatīt par pašsaprotamu, nav tiešu liecību, vai arī tādas nav saglabājušās, kas norādītu, ka tautā lietoti mitoloģiskie ornamenta nosaukumi. Arī Ernests Brastiņš nekad netika apgalvojis, ka dokumentē eksistējošu tradīciju, tieši pretēji, viņš apgalvoja, ka gan rakstus, gan tā nosaukumus tauta ir aizmirsusi, tādēļ māksliniekiem jādod ieguldījums latviskas mākslas radīšanā:
“Šodien par latviešu ornamentu var runāt kā par kaut ko senbijušu, jo visumā tas tautā vairs netiek piekopts un daļa mākslinieku to skaita par mazvērtīgu ‘zemnieku mākslu’. Aiz šiem un daudz citiem iemesliem īstais latviešu raksts ir pilnīgi aizmirsies, tāpat kā daiņas, teikas un māņi. Iztrūkumu aizvieto no Vakareiropas ievazātas dekoratīvas formas un stili. Tikai pašā pēdējā laikā, sakarā ar pēdējo gadu notikumiem latviešos pamazām rodas vēlēšanās uzmeklēt savu aizmirsto rakstu, lai kādreiz nākotnē varētu lepoties ar īpatnēju nacionālu mākslu.”

Latviešu ornamentika, 8. lpp.

Lappuse no grāmatas Latviskais ornaments ar Saules zīmes attēliem.

Par Saules zīmi Ernests Brastiņš rakstīja: “Saule ir vai vienīgais elements, kurš nav aizmirsts, mainoties tautas apstākļiem un pasaules uzskatiem,” Latviskais ornaments, 51. lpp.

Kādās viesībās pie galda. Rīga, 1920. gadu beigas – 1930. gadu sākums.

Galda galā Ernests Brastiņš ar sievu Mildu. Labajā pusē otrais – Edvarts Virza, trešais – Arvīds Brastiņš. Autors nav zināms. Pie sienas redzams attēls ar ornamenta shēmu. Līdzīgs publicēts grāmatā Latvju raksta kompozīcija.

Lappuse no grāmatas Latvju raksta kompozīcija. Zīmējumā attēlots “latvju raksta vecākais kodols”.

Ernesta Brastiņa darbos sastopama mūsdienās aktuālā pārliecība par ornamenta labvēlīgo ietekmi uz tā lietotāju:
“Zvaigžņotam rakstam tautas māņos ir maģiska nozīme, jo tas pasargā no ļauna. Pēc tautas ticības, saulei norietot, pa takiem skraidājot apkārt visādi pušekļi, lēkmes un slimības, kuras piesitoties cilvēkiem. Kā ļaunuma gaiņātājs tumšās naktīs, kad zvaigžņu gaismas nav, noder zvaigznes simbols.”

Latviešu ornamentika, 59. lpp.

Rīta zvaigzne jeb Auseklītis bija viens no ornamentiem, kas kļuva iecienīts starpkaru periodā, īpaši saistībā ar Latvijas Aizsargu organizācijas simboliku. Auseklītis tika plaši lietots Aizsargu karogos, formastērpos, nozīmītēs, apbalvojumos, sporta tērpos, pat uz lidmašīnām. Aizsargu vispārīgajos tautisko deju un vingrošanas svētkos, kas īpaši kuplu dalībnieku skaitu pulcēja 1937. un 1939. gadā, Auseklītis tika atveidots svētku uzveduma horeogrāfijā.
Aizsargu organizācijas 20. gadadienas jubilejai veltīti sporta svētki Uzvaras laukumā.

Rīga, 1939. gada 17. jūnijs. Autors: Eduards Kraucs. Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, LNA_KFFDA_A147-028.

Aizsargu organizācijas 20. gadadienas jubilejai veltīti svētki Uzvaras laukumā.

Rīga, 1939. gada 17. jūnijs. Autors: Eduards Kraucs. Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, LNA_KFFDA_A147-023.

Pirms 1939. gada svētkiem laikraksts Rīts vēstīja:
Galvenā programas numurā reizē laukumā vingros 4000 sportistu. Tā kā skatītāji priekšnesumos varēs noraudzīties no augšas – dziesmu svētku un divām jaunceltām tribīnēm, kopiespaids būs ļoti grandiozs. Jau iesoļošana laukumā ir iespaidīgs vingrojums pats par sevi. Vingrojumu virkni ievadīs īpatnēja sasveicināšanās un vieglas kustības ķermeņa iesildīšanai. Visi 4000 vingrotāju kustības izdarīs, dziedot Līgodama upe nesa. Otru tautasdziesmu Zvejnieks mani aicināja, saskaņotu ar muskuļu atbrīvošanas kustībām, vingrotāji izpildīs starplaikā [..] Sevišķi daudz izdomas prasījis svētku noslēguma uzvedums. Laukuma vidū vingrotāji darinās aizsargu sportistu zīmi, rīta zvaigzni ausekli, apkārt grupēsies visu sporta pulciņu karogi un pretim soda tribīnēm īpatnējā grupējumā sportisti veidos slavinājumu Vadonim.
Aizsargu organizācijas 20. gadadienas jubilejai veltīts svinīgs pasākums Uzvaras laukumā.

Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis uzrunā pasākuma dalībniekus. Rīga, 1939. gada jūnijs. Autors: Eduards Kraucs. Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, LNA_KFFDA_A147-017.

Latvijas Republikas proklamēšanas 20. gadadienas svinībām par godu izdekorētā Latvijas Nacionālā teātra ēka.

Rīga, 1938. gada 18. novembris. Autors nav zināms. Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, LNA_KFFDA_F1_11_46_A124.

Latvijas Republikas proklamēšanas 20. gadadienas svinībām par godu izdekorētie akciju sabiedrības “Vairogs” vārti.

Rīga, 1938. gada 18. novembris. Autors nav zināms. Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, LNA_KFFDA_F1_11_127_A124.

Liela nozīme ornamenta mitoloģiskās interpretācijas iedzīvināšanā bija dievturu kustībai, kuras izveidotājs arī bija Ernests Brastiņš. Dievturības mērķis, balstoties folkloras materiālos, bija atjaunot pirmskristīgo reliģiju Latvijā. Latviskais ornaments kļuva par daļu no dievturu rituālās prakses.
Ernests Brastiņš (otrajā rindā trešais no labās puses) ar dievturu draudzes locekļiem.

Rīga, 1930. gadu vidus. Autors: Rūdolfs Apse. Rakstniecības un mūzikas muzejs, Ernesta Brastiņa kolekcija, E. Brast. F 2/10, RTMM 841239.

Ernests Brastiņš. Dievturu Cerokslis jeb teoforu katķisms. Rīga: Latvijas dievturu sadraudze, 1932.

Grāmatā Dievturu Cerokslis jeb teoforu katķisms Ernests Brastiņš noformulējis galvenās dievturības idejas. Ornaments kļūst par daļu no svētzīmēm. Īpašu lomu ieņem trīs galveno dievturības būtņu Dieva, Laimas un Māras zīmes, kā arī krustukrusts, kas kļūst par visas dievturības svētzīmi.
“Laima mūsu dziesmās tiek bieži minēta kopā ar skuju, žagaru, slotu. Žagaru tā pasviež slīkstošiem, ar slotu dodas uz pirti pie grūtniecēm. Tamdēļ Laimai ar pilnu tiesību varam pieskaitīt kādu jauku rotājumu mūsu rakstos, proti, skujiņu. Skujiņas raksts ir daudzos skaistos paveidos lietots gan audumu, gan lietu rotājumos.”

Dievturu Cerokslis jeb teoforu katķisms, 122. lpp.

“Māras rakstu zīme ir līklocis. Šāds līklocis jau no senlaikiem apzīmē ūdeni, šķidrumu, ar kuru Mārai ir pastāvīga darīšana. Kā zinām, viņa saucas arī Ūdens Māte, Piena Māte, Jūras Māte utt. Ar šo apstākli izskaidrojams arī tas, ka jau akmens laikmetā Zemes Māte-Māra apzīmēta ar līkločotu zīmi. Šī zīme pārgājusi arī vēlākos alfabētos, kā burts M un W, kas abi fonētiski savā starpā valodās mainās. Līklocis kā latviešu rotājumu sastāvdaļa, ir plaši pazīstams.”

Dievturu Cerokslis jeb teoforu katķisms, 123. lpp.

Ernests Brastiņš vada Osvalda Kreicera kāzu ceremoniju.

Pirmais no kreisās puses: Jēkabs Bīne. Fonā redzama dievturības svētzīme – krustukrusts, mūsdienās visbiežāk lietots ar nosaukumu Māras krusts. Autors: Krišs Rake, avots: Dievturu draudzes digitālais arhīvs.

Jāņu ievadīšana pie Jāņa Medeņa pirms viņa aizbraukšanas uz laukiem. Ernests Brastiņš pirmajā rindā ar cirvi rokā.

Rīga, 1937. gada jūnijs. Pirmajā rindā no kreisās: 1. Niklāvs Strunke, 2. Alma Medene (Jāņa Medeņa sieva), 3. Jānis Medenis, 4. Ieva Medene (Jāņa Medeņa māte), 5. Ernests Brastiņš, 6. Jānis Grīns. Otrajā rindā no kreisās: 1. Aleksandrs Čaks, 2. Jānis Sudrabkalns, 3. Jānis Veselis, 4. Olga Strunke, 6. Aleksandra Kadile, 7. K. Varkalis, 8. Ž. Varkale, 9. Artis Medenis (Jāņa Medeņa brālis). Trešajā rindā no kreisās: 1. Nikolajs Klēģeris, 2. Jānis Kadilis, 3. Vilis Cedriņš. Autors: nav zināms. Rakstniecības un mūzikas muzejs, Jāņa Medeņa kolekcija, J. Med. F/37, RTMM 841278.

Saviesīgs vakars “Senču kāzas” Armijas virsnieku klubā.

No kreisās: tieslietu ministra Hermaņa Apsīša dzīvesbiedre Milda Apsīte, Ernests Brastiņš, iekšlietu ministra biedra Alfrēda Bērziņa dzīvesbiedre Alīne Bērziņa. Rīga, 1935. gada 12. janvāris. Autors nav zināms. Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, LNA_KFFDA_F1_11_66_A165.

Herberts Misiņš par “Senču kāzām”: “Godā nāca senie, īstenie tautas tērpi, rotas. Spodrināja vēsturiskos notikumus, atjaunoja senču tradīcijas. Tā 1935. gada 12. janvārī Virsnieku klubā uzveda latviskās Senču kāzas. Uzvedumu bija sakārtojis V. Laursons ar E. Brastiņu kā padomdevēju. Mūsu koris bija aicināts piedalīties kopā ar kori Zemes spēks. Mūzikālā vadība bija J. Norviļa rokās. Viņš bija sakārtojis dziesmas korim un solistiem. Galvenās lomās bija Nacionālā teātra aktieri: M. Zīlava tēloja līgavu, Ž. Katlaps – līgavaini. Pazīstamais aktieris Kr. Linde bija vedējtēvs, bet M. Vīgnere-Grīnberga – vedējmāte. Man bija uzticēta pūra lādes nešana. Kad viss bija sagatavots, ieradās prez. K. Ulmanis ar valdības un ārzemju pārstāvjiem. Pēc lielā kāzu uzveduma visi uzveduma dalībnieki devās uz vedību mielastu blakus telpās. Aiz mums tūliņ sekoja prezidents ar pavadoņiem. Pēc mielasta sākās balle un vispārēja jautrība.”
Saviesīgā vakara “Senču kāzas” viesi un pasākuma rīkotāji Armijas virsnieku kluba zālē.

Rīga, 1935. gada 12. janvāris. Autors: nav zināms. Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, LNA_KFFDA_F1_11_ 10_A165.

Arī bez latviskā ornamenta popularizēšanas un ar dievturību saistītajām aktivitātēm Ernesta Brastiņa ieguldījums starpkaru Latvijas kultūras dzīvē ir nozīmīgs. Latvijas arheoloģijā būtisks pienesums ir četras Ernesta Brastiņa pilskalniem veltītās grāmatas (Latvijas pilskalni: Kuršu zeme, 1923; Zemgale un Augšzeme, 1926; Latgale, 1928; Vidzeme, 1930), kas tapušas, pateicoties pilskalnu apsekošanas un uzmērīšanas ekspedīcijām, kuras viņš uzsāka 1922. gadā, būdams Kara muzeja pārzinis. Latviešu folkloras krātuves fondos glabājas Ernesta Brastiņa savāktā folkloras kolekcija LFK [50]. 1925. un 1926. gadā viņš strādājis Latviešu folkloras krātuvē pie “Mitoloģiskā rādītāja” Krišjāņa Barona Latvju dainām. Tomēr ir nianses Ernesta Brastiņa darbībā, kas no mūsdienu skatupunkta vērtējamas kritiski, piemēram, viņa ciešā saikne ar galēji labējo politisko organizāciju Pērkoņkrusts.

Vāks un lappuse no Ernesta Brastiņa grāmatas Latvijas pilskalni. 2. sējums. Zemgale un Augšzeme. Rīga: Pieminekļu valdes izdevums, 1926.

Viens no tuvākajiem Ernesta Brastiņa līdzgaitniekiem kā dievturu rindās, tā ornamenta pētniecībā bija mākslinieks Jēkabs Bīne. Viņš galvenokārt pazīstams kā mākslinieks un pedagogs, taču nozīmīga viņa radošās darbības daļa bija aizraušanās ar latvisko ornamentu. Jēkabs Bīne attīstīja un izvērsa Ernesta Brastiņa idejas, piemēram, pievērsās tādām zīmēm, kas Brastiņa darbos vēl netika minētas – Mārtiņa, Ūsiņa, Jāņa. Gleznās Jēkabs Bīne apvienoja antropomorfas dievību figūras ar atbilstošajām rakstu zīmēm. Pazīstamākā Jēkaba Bīnes glezna ir Dievs, Māra, Laima (1932), kurā attēlotas dievturībā nozīmīgākās dievības kopā ar to atbilstošajiem ornamentiem. Līdzīgi veidoti darbi Saules vedējs Ūsiņš (1932) un Mārtiņš (1933). Bieži Jēkaba Bīnes darbi tika reproducēti starpkaru laika un pēc tam arī trimdas periodikā.

Žurnāla Mana māja vāks, 1942. gada 10. novembris.

Žurnāla Aizsargs vāks, 1938. gada 15. janvāris.

Jēkabs Bīne ar sudentēm 1939. gadā.

Autors nav zināms. Latvijas Valsts arhīvs, 1757. fonds, 1-vp apraksts, 30. lieta, 43. lpp.

Kādās viesībās pie galda. Labajā pusē pirmais Ernests Brastiņš, trešais Jēkabs Bīne.

Rīga, 1930. gadu vidus. Autors nav zināms. Rakstniecības un mūzikas muzejs, Ernesta Brastiņa kolekcija, E. Brast. F 2/11, RTMM 841240.

Jēkaba Bīnes ornamentam veltītie apcerējumi bieži tika publicēti periodikā. Savukārt starpkaru perioda raksti atkārtoti publicēti gan trimdas periodikā, gan pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, tādējādi turpinot popularizēt ornamenta un mitoloģijas saikni. Kā nozīmīgas izceļamas šādas publikācijas: “Latvju raksti”, “Ar kādiem rakstiem rotāsim?”, “Latvju rakstu saturs un pielietošana”, “Mūsu rotājošie raksti”, “Latvju rakstu lietošana lietišķajā mākslā”. Bez dievturīgas ievirzes teorētiskām apcerēm Bīne centās dot praktiskus padomus ornamenta lietošanā, piemēram, zīmēja mēbeļu metus, deva padomus, kā veidot latvisku dzīvokļa iekārtu.

Jēkaba Bīnes zīmējums. Avots: Jēkabs Bīne “Latvju raksti”, Sējējs, 1936. gada 1. janvāris.

Arī Jēkabu Bīni aizrāva idejas par ornamenta labvēlīgo iedarbību:
“Ja veclatvietis izrotāja savu darba rīku, ieroci vai kādu citu derīgu priekšmetu ar rakstiem, tad to tas darīja ar nolūku pavairot šī priekšmeta nozīmi. Izrotāšana bija līdzīga labu padomu daudzināšanai. Latvietis cieši ticēja, ka daudzināt dievišķo un labo var nevien vārdiem, bet ka to var arī ar rakstu zīmēm, un ticēja, ka daudzinātais ieviešas. Šī iemesla dēļ, tad arī atrodam svētās zīmes uz visikdienišķākiem priekšmetiem, jo visiem tiem vajadzēja daudzināt līdz ar kulta priekšmetiem dievotos simbolus. Latviete un latvietis grieza, cirta un izrakstīja visu savu apkārtni svētzīmēm, lai izskaustu ļauno un ieviestu labo.”

“Latvju rakstu saturs un pielietošana”, Vadītājs, 1937. gada 1. novembris

Pēc Padomju okupācijas Jēkabs Bīne turpināja darboties kā mākslinieks, taču līdzšinējos uzskatus par ornamentu un mitoloģiju viņam nācās piemērot padomju ideoloģijas nostādnēm:
“Daudzi no tautas mākslas rotājumiem, mums jāatliek pie malas kā laikmetam neatbilstošas formas. Mēs nelietojam tagad ne zaru krustu (jo tas atgādina Hitlera emblēmu), ne krustus vispār (kas izteic klerikālismu). Mēs nelietojam ‘ausekļa’ formas zvaigzni (kas atgādina aizsargu nozīmi) [..]” Tā vietā viņš piedāvā citus ornamentus: “Miera baloži, Sirpis un āmurs, Zvaigznīte 5-stūrainā, Zobrats ar lobāmo nazi, Zobrats ar vārpu, Bites ar šūnām.”

Zigurds Konstants. Jēkabs Bīne un latviešu ornaments. Latviešu lietišķā māksla. Rīga: Liesma, 1989, 159. lpp.

Lappuse no Jēkaba Bīnes nepublicētā manuskripta Ornamenti.

Līkloča attēlojums saskaņā ar vēsturisko materiālismu. Ne agrāk kā 1953. gads. Avots: Latvijas Valsts arhīvs, 1757. fonds, 2-vp apraksts, 6. lieta, 111. lpp.

Jēkaba Bīnes zīmēts mets vitrāžai Andrejs Upītis.

1950. gadi. Avots: Latvijas Valsts arhīvs, 1757. fonds, 3-vp apraksts, 6. lieta, 15. lpp.

Ornamenta un mitoloģijas saikne tika turpināta trimdā, jo īpaši dievturības kontekstā. Aktīvākie šī virziena turpinātāji bija Ernesta Brastiņa brālis Arvīds Brastiņš, kā arī Marģers un Māra Grīni. Trimdā turpināja izdot dievturu žurnālu Labietis, kurā tika pārpublicēti arī daudzi sarpkaru periodā tapušie raksti par ornamentu un mitoloģiju.

Lappuse no Arvīda Brastiņa raksta “Tēlotājs raksts. Latvju tēlotāja raksta zīmju nozīmes un nosaukumi,” Labietis, 1969. gada 1. janvāris.

Arvīds Brastiņš pie lauku mājām “Rizgas” sarunājas ar zemniekiem.

Latvija, 1920. gadi. Autors nav zināms. Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, LNA_KFFDA_F1_4_971N.

Par spīti ornamenta mitoloģiskās interpretācijas objektīvai kritikai, ka tās pamatā drīzāk ir nacionālais romantisms, nekā akadēmiskos pētījumos balstīti fakti, idejas par iespējamo ornamenta saturu un saikni ar mitoloģiju ir aizrāvušas ornamenta entuziastus kā pagātnē, tā arī mūsdienās.

Paldies par apmeklējumu!

Te aicinājums ierakstīt viesu grāmatā:

Lasīt
Izstādi veidojusi Digne Ūdre, palīdzot Ievai Tihovskai un Uldim Ķirsim. LU LFMI Latviešu folkloras krātuves virtuālo izstāžu mākslinieks – Krišs Salmanis.
kultūrelpaValsts kultūrkapitāla fondsKultūras ministrija

Projekts “Daudzveidīga tradicionālās kultūras satura nodrošinājums digitālajā vidē” tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “KultūrELPA” atbalstu.

Izstāde