Notikumi Rīgā

Dzīve pilsētā ir spraiga, un palaikam gadās notikumi, ko tik drīz neaizmirst. Par tiem runā pilsētnieki paši, kā arī zina stāstīt ļaudis ārpus Rīgas – tie, kas šīs pilsētas savādības piedzīvojuši vai dzirdējuši no citiem. Teiksmainas pagātnes liecības, neseni komiski piedzīvojumi, pamācoši, mīklaini vai baismi atgadījumi ceļojuši no mutes mutē. Rīgas notikumi rodami tādos stāstījumu folkloras žanros kā teikas, nostāsti, anekdotes un kristīgās leģendas, kā arī sastopami autobiogrāfiskos vēstījumos. Mutvārdu folklora, īpaši pilsētas teikas (urban legends), sabalsojas ar sava laika plašsaziņas līdzekļu saturu, piemēram, avīzēs publicētajām vietējo norišu hronikām vai bulvārpreses sensāciju rakstiem.

Rīgas folklora bagātīgi dokumentēta 20. gadsimta gaitā, un pilsētas stāstus pētnieki vāc arī mūsu dienās. Izstāde ļauj ielūkoties vien nelielā skaitā LU LFMI Latviešu folkloras krātuves materiālu. Folkloras tekstu izlasi esmu veidojusi, plānojot plašāku arhivēto pierakstu apkopojumu grāmatā. Savukārt fotogrāfijas tapušas manās ikdienas pastaigās.

Rita Grīnvalde

Daugavas promenāde

Par katriem simtiem gadu reizi no Daugavas izlien kāds gars un jautā pirmam cilvēkam, ko satiek: “Vai Rīga gatava?” Ja nu jautātājs atbild, ka Rīga ir gatava, tad viņam pašam otru nakti jāmirst, bet Rīga trešā naktī nogrims ūdenī. Bet tā kā visi Rīgā dzīvojošie zina šo teiku, tad tie vienmēr garam atbild, ka Rīga nav gatava, un Rīga pastāv vēl šodien.

Jucis Ķiba, 85 g. v., Valkā, 1939
Izraksti no Igauņu folkloras arhīva materiāliem
LFK 1414, 808
Dzelzceļa tilts

Kad 1922. gada rudenī ieradāmies Rīgā, viss tur skanēja un dimdēja pilnā darba sparā. No trim tiltiem pa 1.25 klm plato Daugavu Dzelzceļa tilts un Dzelztilts bija jau atjaunoti, tagad strādāja pie kājniekiem un braucējiem nolemtā Pontonu tilta. Pilsētas pusē šī tilta galā gar visu upmalu līdz pat pilij stiepās “Daugavmalas tirdziņš” ar tirgus būdām, galdiem un vienkārši ratiņos vai uz zemes izliktām precēm. Tā viņš jau te bija stiepies kopš neatminamiem laikiem. Tagad tas bija pilsētas tēviem dadzis acī: kā nu lepnā, sirmā Rīga reprezentējās ārzemnieku acīs ar šādu krievu laiku vizītkarti! Žurnālisti rakstīja un rakstīja, līdz atradās izeja: dažos gados Rīga dabūja modernāko tirgu Eiropā: nomontēja vācu pamestos lidmašīnu angārus Spilves pļavās un pārcēla tos aiz tiltiem, izveidojot 5 milzu augstas, garas un platas stikla tirgus halles, ar plašiem gaiteņiem visas savienotas, ziemā apsildītas! Tur nu tirgotāji dabūja katrs sev galdu vai tirgus būdu, beidzās satuntuļoto tirgus sievu un žurku valstība.

Marijas Bērziņas atmiņas, 20. gs. 80. gadi
LFK Ak 198
Centrāltirgus

Senāk lielais tirgus atradās Daugavmalā, tur bija arī tirgus būdas saceltas. Tagadējo Centrāltirgu uzcēla tikai pēc Pirmā pasaules kara no vācu cepelīnu šķūņiem.

Kad vecās tirgus būdas plēsa nost, tur esot bijušas briesmīgi daudz žurku, kuras bariem vien gājušas uz Daugavu slīcināties, lekušas ūdenī un noslīkušas.

Dore Černovska, dz. 1894, Rīgā, 1968
22. zinātniskā ekspedīcija Rīgas un Madonas raj.
LFK 1985, 985
Lielais Kristaps – koka skulptūra Daugavas krastā

Agrāk Daugavas malā bija tāda koka būda un tajā apmēram 2 metru garš vīrieša tēls ar bērnu uz pleciem un lielu rungu rokā. Pavasarī vai rudenī viņš un arī bērns pastāvīgi bija aptīti dažādām lupatām. Šo tēlu sauca par Kristapu. Runāja, ja kas sāp vai aug, tad pavasarī ar lupatiņu jāaptin Kristapam tā vieta un tad palikšot vesels.

Stāstīja, ka Kristaps senāk uz pleciem nesis cilvēkus pāri Daugavai un ar bomi – rungu taustījis, kurā vietā var pāri pāriet.

Alfrēds Krons, 69 g. v., Rīgā, Imantā, 1968
22. zinātniskā ekspedīcija Rīgas un Madonas raj.
LFK 1985, 1081
Vecrīga

Agrākos laikos visa Rīgas pilsēta bija tikai šai pus Daugavas, kur tagad Vecrīga. Tiltu nebijis, un cēlušies pāri ar plostiem. No Māras sudmalām līdz Rīgai bijis bīstams ceļš. Viens un neapbruņots nemaz nedrīkstējis braukt. Purvāju slīkšņos aiz krūmājiem slēpušies laupītāji.

Dore Černovska, dz. 1894, Rīgā, 1968
22. zinātniskā ekspedīcija Rīgas un Madonas raj.
LFK 1985, 991
Rīgas Centrālā dzelzceļa stacija

Kāds dzelzceļnieks Rīgas stacijā ieradies darbā piedzēries. To pamanījis vācu komandants un nodevis dzelzceļnieku sodīšanai. Saaicināti visi stacijas darbinieki, jo sodīšanai jābūt atklātai citiem par brīdinājumu. Ieradušies vācu karavīri – soda izpildītāji. Kāds unteroficieris pavēlējis dzelzceļniekam novilkt biksas. Kad tas izdarīts, licis kareivim, lai noskaita 20 nūjas sitienus. Tiklīdz kareivis paņēmis nūju un gribējis sist, tūliņ nosviedis nūju zemē, izstiepies taisns un atdevis godu. Otrs kareivis darījis tāpat, arī trešais un ceturtais.

Komandants licis pašam unteroficierim izpildīt sodu. Tikko tas piegājis pie dzelzceļnieka, steidzīgi nometis nūju un arī atdevis godu. Nu gājis pats komandants skatīties, kāpēc vācieši nesit, bet atdod godu, pagriezušies pret dzelzceļnieka dibenu. Izrādījies, ka uz dzelzceļnieka kailā dibena bijusi uzzīmēta Hitlera ģīmetne, tāpēc vācieši nedrīkstējuši tai sist, bet atdevuši godu.

Pauls Mežulis, 30 g. v., Rīgā, 1945
Vilmas Grebles folkloras vākums
LFK 717, 507a
Latvijas Nacionālās operas un baleta ēka

Laucenieks operā

Lauceniekam, kurš nekad nav bijis operā, gadās aizbraukt pie drauga uz Rīgu. Ciemiņš ierosina mājas tēvam: “Aiziesim uz cirku!” – “Ko tu tur darīsi, tas jau domāts bērniem.” – “Tad iesim uz teātri," saka laucenieks. – “Tur arī nekas prātīgs nav,” saka pilsētnieks, “iesim labāk uz operu!” – “Es nekā no operas nesaprotu,” saka laucenieks. – “Gan tu sapratīsi!” atbild pilsētnieks. Abi tomēr aiziet uz operu. Operā uznāk kāda soliste, kura nodzied vienu āriju no operas. Kad soliste atstāj skatuvi, pilsētnieks vaicā lauceniekam: “Kā tev patika šī ārija?” – “Ak tad viņu sauc Ārija?” laucenieks atjautā, domādams par solisti. “Tā nekas!”

Imants Baltmanis, dz. 1923, Kuldīgā, 1986
33. zinātniskā ekspedīcija Latvijas teritorijā
LFK 2040, 953
Miera iela

Maskavas iela

Vienreiz to pašu vecenīti – vedējs maldinājis viņu Rīgas pilsētā. Viņai esot vajadzējis tikt uz vienu tramvaju. Bet viņa esot staigājusi it kā pa vajadzīgo ielu, bet tramvaja neesot bijis, te uzreiz palicis gaišs un viņa atradusēs uz pareizās ielas, pa kuru viņa esot staigājusi, bet neesot redzējusi, ka atrodas uz pareizās ielas!

Vecenīte izskaidro to ka: “Леший меня обморочил.”

Bošs Rīgā, 1923
Rīgas pilsētas 2. vidusskolas vākums
LFK 17, 14a, 2
Brīvības bulvāris

Piemineklis brīvībai

Kad Ulmaņa ļaudis uzcēla Brīvības pieminekli, cirkulēja šāda anekdote:
– Kas tas ir par pieminekli?
– Tas ir piemineklis brīvībai.
– Kā? Brīvības vairs nav!
– Tad uzcēla šo pieminekli viņas piemiņai.

Giršas Etkina Latvijas ebreju folkloras materiāli, 1946
LFK 1791, 514
Vecā Ģertrūdes baznīca

Rīgas vecā Ģertrūdes baznīca

Velniem ļoti nepaticis, kad ceļ baznīcas, un tie visādi jaukuši darbus un ātrāk mierā nelikušies, kamēr sienā iemūrēts kāds cilvēks, bet nemaz nebijis tik viegli šādu cilvēku atrast. Tādēļ izkala atslēgas un aicināja, kas grib tās paņemt un kļūt par baznīcas saimnieku jeb pārvaldnieku. Tā bijis arī, kad celta vecā Ģertrūdes baznīca. No strādniekiem neviens nepieteicies, tad atslēgas piedāvātas visiem, kas vien gājuši garām būvvietai. Neviens neņēmis. Beidzot nākusi garām kāda vecāka sieviete, vārdā Ģertrūde, un labprāt gribējusi būt par baznīcas pārvaldnieci. Šī sieviete tad arī iemūrēta baznīcas sienā, un baznīca nosaukta par vecās Ģertrūdes baznīcu. Vēlāk Ģertrūdes vārdā nosaukta arī iela, kuras vidū baznīca atradusies.

Anna Kalniņa, dz. 1883, Mārupē, 1968
22. zinātniskā ekspedīcija Rīgas un Madonas raj.
LFK 1985, 1107
Rīgas Jēzus Evaņģēliski luteriskā baznīca Elijas ielā 18

Puškina iela

1905. g. mācījos skolā Rīgā, Maskavas priekšpilsētā, kur arī dzīvoju. Skolotāji gan neteica, lai bērni piedalās gājienā, kur darbaļaudis protestēja par krievu strādnieku apšaušanu Petrogradā, bet, tā kā skolā mācījās Maskavas priekšpilsētas strādnieku bērni, tad bērni paši taisījās lielajiem līdzi. Strādnieku dzīve bija arī mūsu dzīve. Arī patēvs mājās teica, ka lielajā gājienā ies visi strādnieki, jāiet arī bērniem, jo tur varot izšķirties viss strādnieku liktenis.

Mēs, bērni, bijām arī samācījušies visas revolucionārās dziesmas. Ja vēl viens otrs no lielajiem skatījās dziesmu lapiņās, tad mēs, bērni, pratām tās no galvas. [..]

13. janvāra rītā Maskavas priekšpilsētas strādnieki izgāja uz ielām. Visur skanēja satrauktas runas, plandījās sarkani karogi. Tie, kas gāja priekšgalā, bija svinīgi, nopietni. Visi dziedāja strādnieku dziesmas gan latviski, gan krieviski – kādā valodā nu kurš prata, jo dziesma un intereses visiem vienas. Skanēja gan “Mirkst asru plūdos zeme plašā”, gan “Draugs draugam teic”, gan “Mostaties jūs, darba ļaudis”, “Mums, draugi, taisnību kas cienām” u. c.

Spilgti atmiņā palicis, ka šai lielajā gājienā jutos arī vīlusies. Kad pienāca citu priekšpilsētu strādnieki, tad domāju, ka nu milzīgais ļaužu pulks dziedās tik stipri, ka sabruks visi kungu nami un apraks drupās pašus kungus, bet nekā tamlīdzīga nebija – bieži vien dziesmai viens pants kādā malā jau bija noskanējis, ka otrā to tikai sāka. Tā līdz īsti varenai dziesmai nemaz nenonāca. Vēlāk man likās, ka laikam tāpēc revolūcijā neuzvarēja, ka neprata visi kā viens vīrs uzstāties un cīnīties, neprata pat visi reizē vēl dziesmu nodziedāt.

Kad lielie tika pie Dzelzstilta, priekšā atskanēja sausi sprakšķi, it kā kaut kas plīstu un izbirtu. Uzreiz iestājās klusums. Tad sprakšķēja vēl. No priekšējā gala sāka kliegt: “Izklīst! Izklīst! Viņi šauj! Jaunatne izklīst! Gulties gar zemi!” Lodes svilpa vien: “Dzinn, fjiū!” Ļaudis muka, visvairāk uz tagadējā Centrāltirgus pusi. Daudzi krita...

Aizskrēju mājās, bet tad griezos atpakaļ, lai meklētu citus savējos. Mātei nekas nebija noticis, bet tēvs nepārnāca. Vakarā tikai uzzinājām, ka arī tēvs ievainots. Kāds strādnieks pateica. Lode bija gājusi cauri plecam. Viņš bija nogādāts slimnīcā. Laimīgi drīz izveseļojās. Otrā vai trešajā dienā no rīta aizgāju uz Kārļa ielu. Gāju paskatīties. Stūra namā labi augstu bija izkārts karogs. Karogs bija melns un uz tā baltiem burtiem uzrakstīts: “Slava kritušiem
Lāsts slepkavām!”

Marija Liepa, dz. 1894, Valmierā, 1952
Vilmas Grebles folkloras vākums
LFK 717, 1195
Bruņinieku iela. Pa kreisi – Rīgas 1. slimnīca

Notikums Rīgā un kādā Rīgas apkārtnes mežā 1922. vasarā

Čūska vēderā

Kāda sieviņa dzīvojusi ar saviem diviem bērniem ļoti trūcīgos apstākļos. Viņa citur nekur darba nav varējusi dabūt un tādēļ sākusi pelnīties ar ogu lasīšanu un to pārdošanu. Pāris reizus viņa gājusi ar citām ogu lasītājām reizā, bet kādu dienu, kad citas nav gājušas, viņa gājusi viena. Ap pusdienas laiku kļuvis ļoti karsts, sieviņa jutusies nogurusi un apgulusies. Viņai guļot, mute palikusi atvērta. Mutē ielīdusi čūska. Sieviņa pamodusies, bet izraut čūsku vairs nevarējusi. Viņa sajutusi čūskas līšanu un arī sāpes. Visā šai savā uztraukumā sieviņa skrējusi uz kādām mājām un kliegusi, ka viņai čūska vēderā. Vietējie ļaudis viņu noturējuši par ārprātīgu. Bet, kad redzējuši, ka tiešām viņa ir mocījusies sāpēs, tad jūguši zirgu un veduši slimo uz Rīgu. Rīgā viņu ievietojuši I pils. slimnīcā, bet, tā kā operācija neesot iespējama izdarīt, tad viņa pārvesta savā dzīvoklī Vārnas ielā. Katru dienu slimnieci apmeklējot ārsti, un viņi esot atraduši, ka sieviņas vēderā esot čūska un arī mazi čūskulēni. Pateicoties kādām zālēm, viens no šiem maziem esot ticis izvadīts. Sieviņai uznākot tagad kādreiz tādās sāpes, ka viņa sev pat matus esot noplēsusi. Viņu tagad apmeklējot daudz ļaužu, aiznesdami dažādas dāvanas nelaimīgajiem bērniem. Drīzumā izskaidrošoties viss notikušais, jo čūskulēni visi neatradīšot sev pietiekošas telpas turpmākai dzīvei.

L. Čāpa, 1922
Rīgas pilsētas 2. vidusskolas vākums
LFK 17, 100, 557
Rīgas laku un krāsu rūpnīca

Spīgans

Mana mamma stāstīja, kā šogad, strādājot fabrikā, viņa vēl ar citām sievām pie malkas ieraudzījušas raganu vēmekļus. Kāda sieva teikusi, ka tas esot spīgans, to vaigot ielikt vecā gos ragā, galu aizbāzt ciet un iemest ugunī. Kad iemetot ugunī, tad viņš pīkstot – pīks-pīks-pīks! – un uguns nodziestot. Viņi arī gribējuši izmēģināt, bet raga neesot bijis, un vecā sieviete stāstījusi, ka pēc tam atnākot veca sieviņa, bet nevaigot neko dot, ja iedodot, tad viņa paliekot vesela, bet, kad nedodot, tad nomirstot. Salūkājuši vecu tupeli, viņi ielikuši iekš purnu, piesējuši šnori un ačgārniski vilkuši uz katlu māju, kur viens gājis no pakaļas un ar žagaru pēris. Iemetuši ugunī, raganu vēmeklis ne pīkstējis, ne arī uguns dzisis, un ragana dāvanu arī nav nākusi lūgties.

Alma Riņģis, 43 g. v., Rīgā, pier. Jānis Riņģis, 1927
Rīgas pilsētas 6. pamatskolas pašdarbības pulciņa vākums
LFK 297, 840
Īres nami Lāčplēša un Jēzusbaznīcas ielā

Namīpašnieks negrib īrniekus ar bērniem. Pie viņa ierodas kāda dāma. “Kundze, vai jums bērni ir?” jautā namīpašnieks. “Trīs gabali... bet visi kapos,” dāma skumji saka. Arī namsaimnieks noslauka krokodiļa asaru. Nolīgst, paraksta. Dāma raugās pa logu ārā. “Vai kungs gaida ārā, ko?” vaicā namsaimnieks. “Nē. Es esmu atraitne. Gaidu savus bērnus.” “B-bēr-nus? Bet jūs taču sacījāt...” “Ka viņi kapos? Nuja! Viņi ar bērnu meitu aizbrauca pie tēva kapa.”

Pier. Leonija Mucenieks Rīgā, ap 1929
Pētera Birkerta folkloras krājums
LFK 855, 2007
Ēkas Ausekļa ielā 3 un 5, pa vidu – Sakaru iela

Rīgas pilsētas blokmāja Ausekļa ielā 3 atrodas gandrīz blakus otrai blokmājai, kas aizņem veselu kvartālu lielu telpu – abas blokmājas šķir mazā Sakaru ieliņa. Sakaru ieliņa savieno Ausekļa un Eksportostas ielas. Lielāko blokēku Ulmaņa valdīšanas gados un arī pirms tam apdzīvoja daudz vāciešu – tur atradās vācu skola, bērnu dārzi un privātie dzīvokļi. Pilsētas blokmājas zēni šo ēku sauca par vāciešu blokmāju. Latviešu un vācu zēnu starpā bieži notika dažāda veida ķildas un “kari”. Latviešu zēnos mita cīņas gars, un tie parasti šos “karus” iesāka pirmie. “Kara” darbības atviegloja tas apstāklis, ka abu blokēku lielie vārti izgāja uz mazo Sakaru ieliņu un atradās gandrīz pretim vieni otriem. Blokēkām bija arī otri vārti, bet tiem nebija stratēģiskas nozīmes. Sakaru ieliņa pildīja neitrālā lauka vietu. “Kari” risinājās pat vairākas dienas ilgi. Cīņas bija ļoti sīvas – zēni kāvās dūrēm, akmeņiem un citiem iespējamiem līdzekļiem. Katapultas jeb “kaķenes” skaitījās jau smalkāka rakstura ierocis, un tām bija liela vērtība. “Karus” parasti iesāka tā: zēni nostājās savos vārtos vienā rindā, paņēma labā rokā kabatas nažus ar atvāztiem asmeņiem un tad morāliski centās satriekt pretiniekus – tāpat rindā izejot uz ielas, līdz pat otras blokēkas vārtiem un skaļi lamājot vāciešus. Taču zēni atbildēja ar akmeņu un ķieģeļu drumstalu “uguni”. Latvieši steigā atkāpās, noslēpās aiz savas ēkas stūriem un pakšķiem. Tad sākās savstarpēja apšaudīšanās. Zilas acis, t. i., sadauzītas, un asiņaini deguni bija “kara” neatņemama sastāvdaļa. “Karš” beidzās tad, kad abām pusēm bija pārgājis cīņas gars un karošana apnikusi. Latviešiem šajos “karos” parasti veicās labāk nekā vāciešiem. Ja pēdējiem gāja pavisam slikti, tad tiem nāca palīgā lielie vācieši. Tas, protams, cīņu izšķīra. Nav dzirdēts, ka kādreiz latviešu zēniem būtu palīgā nākuši pieauguši cilvēki.

Jurģis Skulme, 1947
Anrī Barbisa Rīgas pilsētas 11. vidusskolas (Rīgas Franču liceja) krājums
LFK 1769, 536
Alauksta iela – kādreizējā Augustīnes iela

Kad man bija seši gadi, mani vecāki pārnāca dzīvot Augustīnes ielā pretim Grīziņkalnam (tagad 1905. g. parks). Ap šo vietu tad arī saistās manas jaukās bērnības atmiņas. Es dzīvoju lielā sešstāvu namā, tāpēc bērnu sabiedrības man nekad netrūka. Mēs, vienas mājas bērni, kopā rotaļājāmies un kopā izdarījām dažādas nerātnības. Tas nenozīmē, ka mūsu starpā būtu pastāvējusi ideāla draudzība. Nē, bieži vien mēs saplēsāmies savā starpā un kļuvām ienaidnieki, bet tikai līdz tam laikam, kamēr mūsu kopējās intereses neaizskāra citu māju bērni. Mūsu galvenā rotaļu un sporta vieta bija Grīziņkalns (šeit ļoti bija jābaidās no niknā dārza sarga), laukums pie ģimenes dārziņiem, dzelzceļš un smilšu kalni pie stadiona (tagad smilšu kalnu tur vairs nav). Smilšu kalnos galvenokārt sarīkojām “militārās” nodarbības. Mēs spēlējām “paslēpes”, “sunīšus”, “sitām bumbu”, spēlējām karu, kā arī rakām dziļas bedres. Mēs gribējām sasniegt gruntsūdeni, bet tas mums gan nekad neizdevās, lai gan racējs centās iegalvot, ka smilts kļūstot arvien mitrāka. Dūšīgi arī lauzāmies, jo katrs dienās gribējām kļūt Leskinovičs. Kā jau Grīziņkalna puikas, bijām ļoti strauji un daudz par drēbēm, zilumiem un asinīm nebēdājām. Tā iemācījos savas sāpes citiem neizrādīt, jo raudāt skaitījās visnicināmākā nodarbošanās. Pinkšķētāju mēs savā pulkā necietām, un tam draudēja visbriesmīgākā izsmiešana. Kautiņos un citās nepatikšanās vienmēr centāmies biedriem palīdzēt. Ja kāds, draugu glābdams, bija dabūjis zilu aci vai punu pierē, tas skaitījās cienījams zēns. Cik atceros, tad sevišķi lielā naidā bijām ar Lauku ielas zēniem. Nezināmu iemeslu dēļ tos nevarēju ne acu galā ieredzēt. Jau lielākā attālumā mēģinājām viens otra dzīvi sarūgtināt, centāmies viens otram ar “kaķeni” pamatīgi ievilkt pa pauri. Stāvoklis bija tik ļauns, ka nekad neiedrošinājāmies parādīties Lauku ielas tuvumā nepilnā skaitā. Tāpat arī Lauku ielas puikas reti kad riskēja bez pamatīgas apsardzības rādīties mūsu zonā. Samērā bieži notika lielāka apmēra sadursmes jeb, kā mēs teicām, “tesiņi”. Vēl ilgi pēc tam ar bažām skatījāmies spogulī. Pēc tādiem kautiņiem izplatījās “leģendas” par mūsējo varonību un ienaidnieku “šausmīgajiem zaudējumiem”. Mēs, “cīnītāji”, staigājām, krūtis izgāzuši, bet skuķi mūs apbrīnoja un aicināja kopīgās rotaļās.

Hugo Lapiņš, 1947
Anrī Barbisa Rīgas pilsētas 11. vidusskolas (Rīgas Franču liceja) krājums
LFK 1769, 234–235
Bankas ēka Vaļņu ielā

Tāpat atkal viens saimnieks aizbraucis uz Rīgu un nopircis Rīgā pūķi. Bet nu šim piesacīts, lai pa ceļu netaisa vīstokli vaļā, kur tas pūķis bīš ievīstīts, bet saimnieks uz ceļa nevarēš nociesties un ņēmis uz ceļa un apskatīš, kāds tas pūķis izskatās. Vīstoklī bīsi maza, mella oglīte. Nu saimnieks nodomāš, ka šo Rīgā piešmaukuši, un nometis oglīti ceļmalā zemē.

Pienācis vakars, un saimnieks iegriezies vienā krogā un gulēš pa nakti. Vakarā nu saimnieks sācis runāties ar citiem ceļa braucējiem un stāstīš, kā šis Rīgā nopircis pūķi un kā šo piešmaukuši un pūķa vietā iedevuši mazu oglīti, un šis uz ceļa apskatīš un nometis zemē. Ka nu saimnieks tā izstāstīš, ta viens vecīts no kakta šim sacīš pretī: “Vai, tas jau tev bī naudas pūķis!” Nu saimnieks palicis nevaļīgs, tūli no kroga laukā, zirgu ilksēs un braucis uz to vietu, kur šis pūķi nometis. Ka saimnieks aizbraucis līdz tai vietai, kur šis pūķi nometis zemē, ta pūķis jau bīš sanesis lielu kaudzi naudas un pašā virsīnā pats gulēš tāds pats – mella oglīte, un vairāk nekā. Nu saimnieks sagrābis naudu, paņēmis pūķi un braucis laimīgs uz māju.

Anna Pujiņa, 57 g. v., Smiltenē, ap 1929
Hugo Skujiņa (Andra Ziemeļa) folkloras vākums
LFK 145, 2722
Elizabetes iela

Tad, kad Grīziņkalns vēl nebijis izstrādāts, uz Elizabetes ielas dzīvojis viens saimnieks. Grīziņkalnā bijis neliels kociņš, tur naktīs velns devis naudu tādiem, kas pusi apsolījuši atdot, dzīvi būdami, un otra puse bijusi ņēmāja dvēsele. Minētais saimnieks arī ņēmis no velna naudu. Tais mājās bijis liels ķēķis un aizkari priekšā. Aiz gardīna viens vecis sēdējis ar lielām, lielām acīm, tas bijis pūķis.

Kristīne Gudre, 72 g. v., no Jaunraunas, pier. Kristīne Žvīgure Ropažos, 1935
Jelgavas Skolotāju institūta folkloras vākums
LFK 929, 41259
Nometņu iela

Bagātais ekspeditors

Reiz Rīgā, Pārdaugavā dzīvojis kāds bagāts ekspeditors. Viņam bijis daudz vienjūga un divjūga pajūgu. Beidzot šis nomiris, bet viņa bagātība tam pat kapā miera nedevusi. Naktīs arvien bijis dzirdams, ka kāds tukšajā dzīvoklī grūž krēslus, sviež kaut ko un nemierīgi staigā. Kādu rītu viņa kučieris redzējis, ka kungs iznāk no savas istabas un iegājis zirgu stallī. Kučieris gājis raudzīt, bet tur nekā vairs nebijis. No tā laika viss bijis mierīgi un kungs vairs nav redzēts.

Konstantīns Blaus no Druvienas Rīgas Skolotāju institūtā, 1928
Friča Gulbja (Viļa Veldres) folkloras vākums
LFK 631, 16
Mūkusalas iela pie Daugavas

Nauda Daugavā

Reiz kāds vīrs braucis pa Daugavas tiltu. Viņam uznācis miegs. Te tas jutis, ka kaut kas smags guļas tam uz kājām. Atmodies ieraudzījis ratos sēžam jaunu, skaistu sievieti. Tā lūgusies, lai viņai pieskaras. Vīrs, bīdamies no burvībām, neesot pieskāries. Beidzot sieviete, kas bijusi nauda, žvadzēdama sabirusi Daugavā. Birdama vēl paguvusi iesaukties: “Ja tu būtu man pieskāries, visa būtu sabirusi tev ratos. Simts gadu jau gulēju Daugavā, nu man jāguļ vēl simts gadu!”

Šajos gados nauda sabirst Rīgas kanālā, ne Daugavā.

Olga Starkova, LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes vākums, 2002
LFK 2099, 2591
Andrejsala

Daugava pie Voleriem

Lielā zivs

Reiz jūrā redzēta tik liela zivs, ka bēdas: spuri vien stāvējuši gaisā ka vesels mežs, un augums bijis tik liels, ka astes galu nemaz nevarējuši saredzēt. Zivij arī bērns bijis līdz. Un tas jau pabāzis galvu Daugavas grīvā, laime, ka nenācis šurpmāk, citādi Rīga būtu noslīkusi. Lielā zivs dažas dienas sastāvējusi jūrā. Beidzot izsūtījuši veselu karaspēku kuģos, lai maitātu nost. Bet kāds vecs karavīrs teicis: “Neaiztiksim, citādi pasauli…” Neaiztikuši arī, un tas bijis labi. Vēlāk zivs, prom iedama, ierijusi zvejnieku ar visu laivu. Zvejnieks citādi gan palicis vesels, tikai zivs vēderā bijis nejauki tumšs un ēst arī gribējies.

Matīss Ciecers, 1927
Valsts Viestura pamatskolas vākums
LFK 380, 432
Hapaka grāvis (Rātsupe) – Daugavas pieteka Bolderājā

Gadījums noticies, kad mana vecmāmiņa vēl bijusi ap desmit gadus veca meitene. Tagad viņai 74 gadi. Viņas onkuļi nodarbojušies ar zveju un izbraukuši katru vakaru starp Cementfabriku un Bolderāju Daugavā zvejot. Katru vakaru ap pulkstens 12 ūdenī sācis plunkšķēt, un tādēļ, ka tas nav atgadījies pirmo reizi, viņi ievilkuši airus un palikuši, mierīgi laivā sēžot. Gar laivas malām parādījušās rokas, un ūdens skalojies gar laivu. Ap pulkstens 1 pamazām rokas nozudušas ūdenī, un atkal zvejnieki izmetuši tīklus un turpinājuši zvejot. Tā tas noticis katru nakti. Lai gan tas izklausās dīvaini, tomēr to cilvēki ir redzējuši.

Anna Hartmane, pier. Alfrēds Lūkins Rīgā, 1930
Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas vākums
LFK 1183, 34
Zolitūdes iela

Dzirdēts Imantas stacijā.

Kāds jautā, kur atrodas Zolitūdes iela. Kad viņam parāda, jautātājs pateicas un nosaka:

– Esmu šeit pirmo reizi, bet cilvēks svešumā maisās kā putraims kulē.

Alfrēds Krons, 69 g. v., Rīgā, Imantā, 1968
22. zinātniskā ekspedīcija Rīgas un Madonas raj.
LFK 1985, 1096
Daugava pie Mangaļsalas mola

Ziemā senāk zvejoja ar vadu zem ledus. Dažreiz gadās, kad pūš zemes vējš, ledus atdalās un aiziet. Reiz mēs ar brāli aizgājām zvejot, bijām kādus 2–300 m viens no otra. Pēkšņi ledus pašķīrās, un palikām katrs savā pusē. Brālis pārmeta man striķi, un es peldus pārrāpos pāri. Bet kādu klm bija jāiet līdz malai, un drēbes sasala vienā ledū. Toreiz dzīvojām Mangaļsalā.

Parasti, ja ziemā aiziet uz ledus zvejot, mājnieki vaktē, vai ledus nepārdalās. No malas to var ļoti labi redzēt, tad uz debesīm atspoguļojas tumša strīpa – ūdens. Ja kāds to pamana, tad tūliņ skrien zvejniekus glābt.

Alfreds Spalvainis, 69 g. v., Rīgā, Vecmīlgrāvī, 1954
8. zinātniskā ekspedīcija Gaujenas un Saulkrastu raj.
LFK 1910, 6664
Vecmīlgrāvis

Kultūras pils “Ziemeļblāzma”

Stāsts par to, kā ci(m)zenieki ar kuģeniekiem ar mietiem kāvušies

Tas noticis 20. gs. 50.–​60. gados, kad Ziemeļblāzmas kultūras namā notikušas ballītes un deju vakari. Ci(m)zenieki (patiesībā mīlgrāvieši tā saukuši Rīgas kuģubūves rūpnīcas strādniekus –​ šī rūpnīca atradusies agrākās Ci(m)zem piederošās kuģu būves rūpnīcas vietā. Tā kā Ci(m)zes vārds bijis dziļi iesēdies mīlgrāviešu atmiņā, tad vēl ilgi pēc Ci(m)zes laikiem tur strādājošie ļaudis tikuši tā dēvēti) un kuģenieki (nedēļas nogalēs no kuģiem nokāpušie jūrnieki, kam katru nedēļas sākumu bija jāatgriežas uz kuģiem atpakaļ) nekādi nav varējuši sadalīt valdīšanu, un goda lieta bijusi visu izšķirt ar kārtīgu izkaušanos. Vispiemērotākais laiks tam bijis nedēļas nogales, kad Ziemeļblāzmā notika deju vakari un notikusi cīņa par dāmu sirdīm, tiesa –​ ar slaveno mietu palīdzību. Tie labākie un parocīgākie bijuši žogu mieti no 4. līnijas māju žogiem (tā bijusi vēl tajos laikos centrālā Vecmīlgrāvja iela). Mīlgrāviešiem sācis apnikt katru nedēļas sākumu labot salauztos žogus, jo vecā tradīcija taisīt žogus ar mietiem pret ielas pusi vairs nav derējusi. Katru pirmdienas rītu tas bijis jāliek par jaunu. Sākuši likt mietus žogiem iekšpusē –​ sētas pusē. Tad tā aina pirmdienu rītos izskatījusies vēl smieklīgāka. Tā kā cīņas notikušas ielas pusē, tad kaujas karstumā izraut mietus, kas piestiprināti pretējā sētas pusē, vairs nav bijis tik vienkārši. Tad nu 4. līnijas visā garumā sētas bijušas ar nolauztiem mietu galiem, bet mieti palikuši pie sētas klāt. Par šiem notikumiem man stāstīja mana mamma (Diāna Grabovska), kas tolaik bijusi to dāmu vidū, kuru dēļ mieti uz 4. līnijas vicināti.

Jana Čimoka Rīgā, 2003
LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes materiāli
LFK 1600, 123884
Akas iela

Noticis Rīgā. Viena apkalpotāja kalpojusi pie kādiem kungiem jau diezgan ilgi. Reiz kādā gadu maiņas vakarā kundze teikuse: “Minna, vai tad tu nemaz neiesi burties?” Viņa atteikusi, ka nemākot. Kundze viņas pamācījusi – lai iznesot ārā uz sētas kreklu, un kurš to iemetīšot iekšā, tas viņas precēšot. Visi jau gulējuši, kad pa durvīm kungs iemetis kreklu, teikdams: “Ko tu mētā savas drēbes?” Minna no rīta rīkojusēs pa virtuvi, kad kundze prasījusi, vai kāds esot iemetis kreklu, vai palicis uz sētas. Minna palikusi dusmīga un teikusi: “Kundze, vai tad es esmu to pelnījusi, kad jūs mani tā nerrojiet? Kungs man vakar iemeta kreklu. Jūs laikam esiet sarunājuši kopā mani izsmiet.” Kundze atteikusi – kungs jau vakar nāca mājā ap to laiku. Un tā viņa palikusi domīga. Viņa palikusi slima no kreņķēm un tikmēr slimojusi, kamēr nomirusi. Bet kungs tanī gadā apprecējis kalponi.

Olga Lapiņa Rīgā, 1927
Rīgas pilsētas 6. pamatskolas pašdarbības pulciņa vākums
LFK 297, 918
Stabu iela

Noticis Rīgā. Reiz kādai mātei viens dēls bijs slimnīcā. Viņa dienu un nakti bijusi nomodā. Reiz viņa nolikusēs gulēt un uzreiz viņa dzirdējusi, pie loga ka kāds knibinājas. Viņa nobijusēs un domājusi, kas tad pie otro stāva loga var knibināties. Viņa uzlekusi un pieskrējusi pie loga un ieraudzījusi baltu balodi, kurš gribējis tikt iekšā. Viņai pārskrējušas aukstas tirpas pār kauliem. Viņa ātri attaisījusi logu vaļā, bet balodis ātri pazudis. Otrā dienā viņa gājusi uz slimnīcu, un dēls vairs nav bijis starp dzīvajiem. Māsa teikusi, ka viņš esot nomiris naktī.

Olga Lapiņa Rīgā, 1927
Rīgas pilsētas 6. pamatskolas pašdarbības pulciņa vākums
LFK 297, 919
Lielie kapi

Stāstījis 50. g. v. Kristaps Boikofs. Piedzīvojis jaunībā. Bijusi ziema, un spīdējis spožs mēnesis. Viņš nācis mājā, un taisni bijis jāiet garām Lieliem kapiem. Bijusi divpadsmitā stunda. Tā kā aukstā laikā un vēl pie kapiem nevienu nav viņš manījis. Bet uzreiz viņš ieraudzījis, ka staigājot kapa kungs. Vasaras mētelī un cilinderi galvā. Viņš domājis – kā tad šis ziemas laikā ar vasaras mēteli un vēl pusnaktī. Kā viņš nācis tuvāk vārtiem, tā tas kungs uzlicis roku uz kliņķi un iegājis iekšā kapos. Viņš brīnījies – kā tad, vai kapi vaļā? Jo tas kungs nav ne slēdzis vaļā, ne slēdzis ciet. Tā kā tur bijusi kapliča, tad vārti turēti ciet. Viņš gribējis pārliecināties un piegājis klāt, gribējis vārtus attaisīt, bet tie bijuši ciet. Nu viņš sapratis, ka tas ir bijis spoks.

Kristaps Boikofs, 50 g. v., pier. Olga Lapiņa Rīgā, 1927
Rīgas pilsētas 6. pamatskolas pašdarbības pulciņa vākums
LFK 297, 929
Bābelītes ezers

Nostāsts

Rīgas tuvumā (pie Juglas) ir neliels ezeriņš, kādu 1/2 kilometru no Ķīšu ezera. Stāsta, ka kādreiz šī ezera vietā esot bijusi baznīca, kura, Ķišu ezeram pārplūstot, nogrimusi, un tās vietā izcēlies ezeriņš ar nosaukumu “Bābelīte”. Un, ja Jauna gada naktī pl. 12tos tur noejot, tad varot dzirdēt baznīcas zvana skaņas. Un vēl stāsta, ka šis ezeriņš caur apakšzemi esot savienots ar Ķīšu ezeru, ar kanālu.

Dzirdēts pie Juglas, pier. F. Egle, ap 1929
Pētera Birkerta folkloras krājums
LFK 855, 459

Paldies par apmeklējumu!

Te aicinājums ierakstīt viesu grāmatā:

Lasīt
kultūrelpaValsts kultūrkapitāla fondsKultūras ministrija

Projekts “Daudzveidīga tradicionālās kultūras satura nodrošinājums digitālajā vidē” tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “KultūrELPA” atbalstu.

Izstāde