EN in English

Vissaldākam riekstam mēdz būt viscietākā čaumala. (LFK 215, 962)

Henrijam Visendorfam – 160

24. martā atzīmējam Henrija Visendorfa (1861–1916), Krišjāņa Barona tuvākā līdzstrādnieka, jubileju. Viņa personība Latvijas kultūras vēsturē bijusi ļoti sarežģīta un pretrunīga, vairāk noklusēta, pelta nekā slavēta. Par viņu 20. gs. 30. gados rakstījis Žanis Unams, viņa simtgade padomju laikā pagājusi nepamanīta. Gatavojoties Barona 150. jubilejai 20. gs. 80. gados, sākta viņa darbības izvērtēšana. Tikai pēdējos gadu desmitos mūs sasniegušas ziņas par viņa senčiem, radiem un pēcnācējiem no viņa māsas meitas Mildas Kārkliņas rakstiem Trejos Vārtos (1978) un Universitas (1986). Lielu pētījumu veicis dzimtas pārstāvis – mūziķis, muzejnieks Māris Visendorfs, veidojot dzimtas koku un noskaidrojot Henrija Visendorfa patieso dzimto vietu. Visendorfi nāk no Alsviķu pagasta Vizikoku ciema, kur vienas ģimenes brāļi pieņēmuši uzvārdus – Dišlers un Visendorfs. Vēl šodien tur atrodamas māju vietas ar šādiem nosaukumiem un slavenais Vizikoku ārstnieciskais acu avots, kas sakopts un iezīmēts ar informācijas stendu, kurā izlasāma Jāņa Kučera pierakstītā teika ar precīzām LFK materiālu norādēm. Henrijs (Indriķis) dzimis Startu muižā Raunas draudzē, šobrīd Priekuļu novada Mārsnēnu pagastā, kur viņa tēvs Johans (Hermanis) Kiperts (1832–1912) bijis dzirnavnieks, bet māte Karlīna Visendorfa (Lapiņa) (1835–1930) saimniecības vadītāja muižā, pārējie trīs Kipertu bērni jau dzimuši Plāterē, kur tēvs pārgājis strādāt Groziņu dzirnavās. Māsas Paulīnes mazmeita ir dzejniece Ingrīda Vīksna.

Vecāko Kipertu (Ķipertu) dēlu Indriķi adoptējis mātes pusbrālis, bagātais vientuļnieks, kāda krievu kņaza pavadonis, arī Indriķis (Henrijs) Visendorfs (1829–1884) un devis viņam savu uzvārdu, skolojis vācu skolā Rīgā, ģimnāzijā Pēterburgā, Kondorsē licejā Parīzē, kur viņš apguvis tautsaimniecību. Ne vien bez labās izglītības viņš ieguvis no sava onkuļa, kurš gan ļoti centies apslāpēt sava radinieka interesi par latviešu lietām, arī prāvu bagātību mērāmu ap 40 000 rubļu zeltā. Atgriezies 1886. gadā Pēterburgā, viņš izveidojis vilnas audumu vairumtirdzniecības uzņēmumu, viņa kantoris bijis slavenajā Гостиный двор, kaut ar čuguna krāsniņu, pie kuras lasītas korektūras, kā atceras Ludis Bērziņš. Visendorfs bijis Pēterburgas domnieks, Tautas apgaismošanas ministrijas mācīto komitejas loceklis, zvērināts tiesu piesēdētājs, Pasaules izstādes Čikāgā komitejas pārstāvis, kandidējis pat uz Krievijas finanšu ministra biedra vietu, ticis komandēts 1912. gadā uz Vāciju un Franciju, lai apgūtu elektriskā tramvaja ieviešanas iespējas Pēterburgā, kur vēl bijis tikai zirgu tramvajs.

Henrijs Visendorfs apprecējis bagātu holandieti, viņiem – līdzīgi kā Kipertiem – bijuši divi dēli un divas meitas. Ģimenes valoda – vācu un krievu, bērni nav pratuši ne mātes, ne tēva dzimto valodu. Visendorfs miris ar sirdstrieku dienā, kad piedzimis viņa pirmais mazdēls Duglass, kam tēvs anglis. Viņa atraitne un meitas pēc revolūcijas devušās uz Rietumeiropu. Krievijā palicis tikai viens dēls, kurš pieņēmis sievas uzvārdu – PSRS Kara akadēmijas pasniedzējs Andrejs Širovs (†1977). Visendorfs bijis ļoti uzmanīgs un rūpīgs pret saviem vecākiem, viņa māte vienmēr sēdināta goda vietā. Ap 1890. gadu viņš nopircis un uzdāvinājis tēvam dzirnavas Paltmales pagastā (tagad Līgatne), kur iekārtota moderna vates fabrika. Siguldā viņš iegādājies Strupaušu mājas, tajās vēlāk dzīvojusi māte un māsa, kas precējusies ar skolotāju Kārli Saulīti. Pats Visendorfs ir uzņēmis foto ar vecākiem, māsu ģimenēm un savu kundzi priekšplānā.

Visendorfs savu enerģiju ieguldījis arī rakstniecībā, sniedzot ziņas par latviešiem ārzemju preses izdevumos. Lielāks sacerējums pēc Friča Brīvzemnieka parauga par “augstiem krievu vīriem” viņam bijis par ģenerāli M. D. Skoboļevu (1882). Viņš aizrautīgi, diemžēl diletantiski interesējies un rakstījis par mitoloģiju, “Ziņas par Latviešu ticību” (Austrums, 1893. III), tās arī tulkojis franču valodā. Visendorfs piedalījies Lietuviešu-latviešu grupā, kas darbojusies pie Krievijas Ģeogrāfijas biedrības Pēterburgā. Viņa domubiedri bijuši mācītājs Jānis Sanders un literāts Jēkabs Lautenbahs. Galvenā ideja – abu baltu tautu tuvināšana. Sava sabiedriskā stāvokļa dēļ viņš varējis arī daudz darīt lietas labā – palīdzēt Brīvzemniekam publicēt rakstus, kas vērsti pret rusifikāciju latviešu tautskolās, cīnījies pret drukas aizliegumu Latgalē un Lietuvā, rūpējies par bibliotēku iekārtošanu latviešu lasītājiem un atļauto grāmatu sarakstu paplašināšanu.

Brīvzemnieks lūdzis bagāto tautieti nākt palīgā Baronam pie tautasdziesmu izdošanas. Visendorfs 1892. gada sākumā rakstījis: “Par Jūsu bagāto Latviešu tautas dainu krājumu no Brīvzemnieka k. u. c. jau sen esmu dzirdējis, esmu arī vienādi cerējis viņa klajā nākšanu drīzumā apsveikt. Līdz šim tas nav piepildījies. Mūsu tautas gara mantu liktens man ļoti rūp.” (4. I 1892.) Barons pieņēmis piedāvāto palīdzību, un palīga ziņā palikusi līdzekļu vākšana, paša ieguldītie ziedojumi (500 rbļ.), izdevniecība, abonenti, cenzēšana, papīrs, izmēri, drukas burti, rādītāji, ieteikums par ieražu aprakstu pievienošanu. Pēc I sējuma 10 burtnīcu iznākšanas (1894–1898) un ievērojamiem materiāliem zaudējumiem viņam un Brīvzemniekam vajadzējis nokārtot iespēju turpināt izdot latviešu tautasdziesmas Krievijas Zinātņu akadēmijas izdevniecībā Pēterburgā, ko bez labiem sakariem nebūtu bijis iespējams paveikt. Būdams izdevuma tuvumā, viņš lasījis visas korektūras, dažkārt glābis situāciju, kad burtliča dēlēns saplēsis kādu lapu, pat norādījis Baronam uz viltotām, neīstām dziesmām, lai varētu pievienot piezīmi, ka tā tik paraugam ielikta. Vēl Visendorfs ļoti aktīvi iesaistījies dziesmu ieguvē, kuras jau vācējiem lūdzis uzrakstīt uz noteikta izmēra papīra strēmelītēm, tādejādi saglabājot rokrakstu oriģinālus. Bez viņa pamudinājuma un lūgumiem nebūtu atmodusies Latgale, kur pie darba ķērušies nākamie priesteri Pēteris Smelters un Fēlikss Boļeslavs Laizāns, savu lielo tautasdziesmu krājumu (4 452 vienības) atdevis Ozoliņu Dāvis, Dūres skolotājs Augusts Vilks, “dailenieks” Janis Rozentāls un daudzi citi. Visendorfs finansējis pirmās folkloras vākšanas ekspedīcijas uz “mēmajiem pagastiem”, kur devušies brāļi Ludis un Roberts Bērziņi (1893). Kopā Visendorfam izdevies savākt 28 406 tautasdziesmas.

Pirms ķerties klāt grāmatas drukāšanai, vajadzējis radīt nosaukumu. Tieši gadu pēc pirmās vēstules Barons rakstījis: “Jo īsāks, vienkāršāks, jo labāks; pēc galvenā satura varbūt tikai “Latviešu tautas dziesmas”” (4. I 1893.) Visendorfs tomēr gribējis panākt, ka virsrakstā būtu dainu vārds un spējis pārliecināt par to galveno darba darītāju. Barons piekāpies, un tieši gadu pirms I burtnīcas iznākšanas vēstulē uzrakstījis: “Uz titula lapas, pēc mana prāta, vairāk nekā nevajag kā: Latvju dainas, un basta! Manam vārdam tik varbūt vietas kādā priekšvārdā vai ievadā, uz titula viņam nav jāstāv” (21. III 1893.) Tomēr tituls izveidots – “Latvju dainas, Kr. Barona un H. Visendorfa izdotas”. Otrajam LD izdevumam Visendorfa vārds noņemts. Visendorfs arī izdevis Anša Lerha-Puškaiša “Latviešu tautas teiku un pasaku” V sējumu (1894) un devis solījumu 1915. gadā, ka arī pēdējo nepublicēto Puškaiša VII daļas 2. sējumu nodrukās Ķeizariskās ZA izdevniecībā, bet Pirmais pasaules karš sagrāvis šo ieceri. Tāpat Visendorfs piedalījies vismaz divu biedrības namu celšanas finansēšanā – Džūkstē un Paltmalē.

Kā vērtēts Henrijs Visendorfs latviešu sabiedrībā? Ludis Bērziņš viņu nosaucis par “veikalnieku, kurš gribējis ieņemt vietu rakstniecībā un zinātnē”, ļoti godkārīgu cilvēku, bet ar nenoliedzamiem nopelniem. Pēteris Šmits viņu dainu vārda dēļ ienīdis – “par naudu liek savākt kādas 28 406 tautas dziesmas un par to pierakstījies Barona tēvam blakus”. Rainis viņu izzobojis un izsmējis Dienas Lapas feļetona pielikumā (1893./1894.) un lugā “Pusideālists”. Ansis Gulbis atcerējies, ka Visendorfs brīnījies, ka tik agri tiek tulkots Gēte latviski. Antons Austriņš atzīmējis, ka bagātnieks bijis ar mieru atbalstīt un atmaksāt mūzikas stundas Emīlam Dārziņam, bet uzaicinājumu uzrakstījis uz ietinamā papīra. Valdemārs Ancītis nosaucis Visendorfu par pirmo latviešu mecenātu. Līna Barona 1928. gada 8. martā LU Aulā nolasījusi referātu par Barona un Visendorfa saraksti (1892–1898), ļoti cenšoties reabilitēt Barona palīgu un parādot viņa ieguldījumu LD izdošanā.

Kā būtu, ja nebūtu Henrija Visendorfa, kas būtu noticis ar sakrātajām un sakārtotajām latviešu tautasdziesmām, kā tās būtu nonākušas pie mums, kādā izskatā un formātā? Nebūtu tāda izdevuma “Latvju dainas”, un Barona “materiālu skapīti” nesauktu par Dainu skapi.

Māra Vīksna


Pirmajā attēlā: Attēla centrā Henrija Visendorfa vecāki Karolīna un Hermanis Kiperti. Pa kreisi sēž viņu meita Paulīna ar dēlu Oļģertu un meitiņu Ildu (Ingrīdas Vīksnas māte) klēpī, aiz muguras viņas vīrs Pēteris Bagun Bērziņš. Vārtos stāv meita Emīlija ar savu vīru Kārli Saulīti, priekšpusē H. Visendorfa sieva Gerharda. Henrija Visendorfa foto pie Līgatnes ūdensdzirnavām 1891. gadā. Trūkst dēls Kārlis Kiperts.



Pēdējo reizi labots: 24.03.2021 08:02:48