EN in English

Kas nu debesīs ar slotas kātu iejājis. (LFK 1459, 4172)

Grāmatu dāvinājums

Brēgenheju dāvinājumsLU LFMI Latviešu folkloras krātuves lasītava saņēmusi ievērojamu velti – Somijā, Keravā dzīvojošais folkloras pētnieku pāris Anniki Kaivola-Brēgenheja (Annikki Kaivola-Bregenhøj) un Karstens Brēgenhejs (Carsten Bregenhøj) dāvina folkloristiem un nozares interesentiem Latvijā vērtīgu zinātnisku publikāciju kolekciju. Latviešu folkloras krātuve sirsnīgi pateicas dāvinātājiem, kā arī Latvijas Republikas vēstniecībai Somijā un Ārlietu ministrijas Diplomātiskajam pastam, kas palīdzēja grāmatas nogādāt Latvijā.


Anniki Kaivola-Brēgenheja, Karstens Brēgenhejs

Zināšanu mīlestība

Savā darba dzīvē vienmēr esam augstu vērtējuši grāmatas, tās mums kalpojušas dažādi: kā izziņas avots, kā saikne ar kādreizējiem un pašreizējiem kolēģiem vai šo grāmatu agrākajiem īpašniekiem, tāpat kā mākslas darbi – gan satura, gan formas ziņā. Tomēr iegādājušies savas grāmatas esam pirmkārt kā pētniecības instrumentus un savas dzīves gaitā piemērojuši grāmatu iegādes principus zināšanu ieguves vajadzībām.

Anniki jau visai agri iznāca iedvesmojoša saskare ar folkloras grāmatām. 20. gadsimta 60. gadu otrajā pusē, studiju laikā viņa atrada darbu Somu literatūras biedrībā Helsinkos. Šīs ēkas pagrabā atradās izdevniecības noliktava, kurā glabājās dažādas grāmatas, pat sen izdotu pagātnes ievērojamo autoru grāmatu eksemplāri. Kādā ziemas dienā biedrības darbiniekiem tika paziņots, ka izdevniecībai nepieciešams noliktavā atbrīvot vietu, kādēļ biedrības darbiniekiem tiek dota iespēja izvēlēties interesējošas grāmatas. Anniki šādu grāmatu atrada daudz – galvenokārt senāko laiku folkloristu rakstītās. Visbeidzot kartona kaste, kurā šie agrāko laiku dārgumi bija salikti, izrādījās nepaceļami smaga. Tad nu Anniki apsēja kasti ar auklu un pa sniegu (trīs četrus kvartālus līdz Kaisaniemenkatu) aizvilka mājās kā ragaviņas.

Viņas mazā bibliotēka arvien auga: grāmatas viņai dāvināja kolēģi un pasniedzēji, vēl citas pētniecībai vajadzīgās grāmatas viņa nopirka pati. Apmaiņā pret pašas sarakstītajām grāmatām viņa saņēma citu pētnieku grāmatas. Kā Somijas Zinātņu akadēmijas pētniece viņa saņēma sava krājuma pirmos Folklore Fellows’ Communications sējumus, kuru krājumu vēlāk papildināja viņas priekštecis Turku Universitātē, FFC sērijas redaktors profesors Lauri Honko. Viņa saņēma grāmatas konferencēs un recenzēšanai; kad viņa kļuva par profesori, kolēģi dāvināja savas jaunākās publikācijas; visbeidzot, kad viņa kļuva par Somu literatūras biedrības valdes locekli, viņai tika sūtītas visas biedrības publicētās grāmatas.

Reizēm gluži vienkārši paveicās. Kad 70. gados pensijā devās Somu literatūras biedrības noliktavas pārzinis, apkopējs un šoferis, izrādījās, ka viņš ir savulaik noglabājis vairākus vērtīgā izdevuma komplektus Suomen Kansan Vanhat Runot (Somu tautas senās dziesmas), izcilu izdevumu 34 sējumos. Tā Anniki varēja iegādāties pilnu šī izdevuma komplektu par pieņemamu cenu.

Tāpat kā Anniki, arī Karstens daudz lasīja jau bērnībā. Kāds laipns vietējās bibliotēkas darbinieks pavērsa viņa interesi no raksturīgām zēnu grāmatām literatūras klasikas virzienā, un šīs grāmatas modināja viņā zinātkāri. Pirmā izlasītā folkloras grāmata viņam bija populārs dāņu sakāmvārdu izdevums, ko 14 gadu vecumā Karstens atrada savas ģimenes samērā nelielajā grāmatu krājumā. Dzimšanas dienās un Ziemassvētkos viņa grāmatplaukts papildinājās ar vēl citām grāmatām par dažādām tēmām, plauktā parādījās arī viņa pirmā enciklopēdija. Viņa pastāvīgā interese par folkloru nāca vēlāk, kad viņš sāka sekot līdzi muzikologa Torkilda Knudsena radio raidījumiem un apmeklēja viņa lekcijas par tautasdziesmu vākšanu. Karstens iestājās darbā Dāņu folkloras arhīva Mūzikas kolekcijas birojā. Viņš mēdza pārskatīt grāmatu antikvariātus, meklējot lētākas grāmatas, Evalda Tanga Kristensena darbus. Viņš parakstījās uz Kulturhistorisk Leksikon for Nordisk Middelalder (Skandināvijas viduslaiku kultūrvēstures leksikonu), J. P. Trapa sastādīto Dānijas Topogrāfisko aprakstu un monumentālo Danmarks gamle Folkeviser (Dānijas senās tautasdziesmas) izdevumu. Karstena vadītāji Dāņu folkloras arhīvā atbalstīja viņu pētījumos, kas ietiecās dažādās jomās, un ikreiz, pievēršoties jaunai tēmai, viņš, protams, iegādājās kādas pāris grāmatas. Piemēram, gatavojot pētījumu etnoloģijā par Kloda Levi-Strosa strukturālismu, viņš devās uz Kopenhāgenas franču grāmatnīcu, nopirka divas grāmatas, izskatīja to atsauču sadaļu – un nopirka šīs pašas grāmatas angliski. 1972. gadā Karstens kļuva par arhīva pārzini Dāņu folkloras arhīvā. Meklējot materiālu savam projektam par maskām un ķekatām, viņš saņēma stipendiju darbam Somijā, kur atrada ne tikai meklēto, bet arī sastapa un apprecēja Anniki.

Rūpējoties par nu jau kopīgo folkloras grāmatu bibliotēku, Karstens vienmēr centās sagādāt attiecīgajam projektam noderīgu salīdzināmo materiālu. Īpaši Skandināvijas projekti mudināja viņu paplašināt zināšanas, iegādājoties vēl jaunas grāmatas. Aktīvā saikne ar Dānijas folkloristu aprindām tika uzturēta ar dāņu kolēģu sarakstīto grāmatu palīdzību, tāpat konferenču radītās ierosmes parasti noveda pie tā, ka nācās iegādāties kādas folkloristikas grāmatas. Papildināmas bija arī grāmatu sērijas, kas jau atradās Brēgenheju ģimenes plauktos, piemēram, FFC kolekcija saņēma papildinājumu senāko sējumu veidolā, kas nonāca viņu rokās kā mantojums no Karstena mirušā pasniedzēja Lauritsa Bedkera, kad tika slēgts Ziemeļvalstu Folkloras institūts, kā arī ar sējumiem, ko uzdāvināja grāmatsiešanas kursos iegūtais draugs – somu folklorista A. V. Rantasalo radinieks.

Divi notikumi savulaik atstājuši iespaidu uz Brēgenheju attieksmi pret grāmatām. Viens no tiem atgadījās, ģimenei dzīvojot netālu no Vasas, kur Karstens strādāja folkloras arhīvā. Vasas pilsētas bibliotēka vēlējās izbrīvēt telpas, tādēļ darbinieki pārskatīja krājumu, meklējot dublikātus un bibliotēkai dāvinātās grāmatas, savukārt atdāvinot daudz grāmatu citām institūcijām. Tomēr bibliotēkā bija savākts tik daudz materiāla, ka tas nesatilpa atvēlētajā ēkas otrajā stāvā. Kādu rītu, ejot garām bibliotēkai, Karstens satriekts pamanīja, ka ēkas otrajā stāvā izņemts liels logs un pa to grāmatas lido ārā pagalmā noliktā konteinerā. Šāds oficiāls vandalisms bija kas nepieļaujams.

Tomēr mēs dzīvojam laikmetā, kad datorizēta informācija ieņēmusi literatūras vietu. Kādai Anniki un Karstena draudzenei un kolēģei reiz nācās pārcelties uz mazāku māju. Šī kolēģe centās piedāvāt savas grāmatas antikvariātiem, taču tie nevēlējās tās pieņemt. "Parastam grāmatu pircējam nav tik plaša iztēle, lai iedomātos jautāt pēc šādām grāmatām," bija antikvariātu pārstāvju parastā atbilde. Tad vairākus vakarus pēc kārtas kolēģe smagi strādāja, plēšot grāmatas no vākiem, lai lapas nodotu makulatūrā, bet vākus varētu izmest dedzināmajos atkritumos.

Tā nu tagad, kad mums pašiem paredzama pārcelšanās uz mazāku māju, nospriedām veltīt pūles tam, lai mūsu grāmatām būtu nākotne. Esam izlēmuši paturēt tieši mūsu īpašajām interesēm atbilstošu nelielu bibliotēku. Taču pārējām grāmatām bija jāatrod jebkāds risinājums, lai tās netiktu saplosītas vai sadedzinātas. Nu jau vairāk nekā desmit gadu mūsu zinātniskā darbība ir gājusi mazumā. Šajā laikā mūsu lolotās un mīļās grāmatas ir bijušas drīzāk zināšanu simbols nekā pētniecības līdzeklis. Tā kā to naudas vērtība pastāvīgi iet mazumā, mūs ārkārtīgi iepriecināja iespēja atdāvināt mūsu grāmatas Latviešu folkloras krātuvei.

29.04.2017.

No angļu valodas tulkojis Aldis Pūtelis


Pēdējo reizi labots: 12.05.2017 14:27:20